Kurvjzieža kontemplācijas

Priecīgu martu!

Kaut arī Kristovskis, būdams kompleksains narciss, man nekad nav paticis, cepšanās par viņa angļu valodas izrunu, man šķiet stulbuma un provinciālisma kalngals.
Nu, noskatījos es arī to klipu. Nebija tur nekā TĀDA. Daudzas jo daudzas franču un skandināvu izcelsmes amatpersonas, ar ko man sanākusi darīšana, runā angliski nesalīdzināmi briesmīgāk. Un tad? Maza aizdomiņa, ka viena liela daļa neremdināmo rēcēju paši nejēdz, kuras tad būtu tās Briesmīgās Kļūdas, taču pieņem, ka noteikti jau tādas ir, ja reiz kāda portāla žurnālisti (ceturtā vara, kā nekā!) ir tā apgalvojuši.
Vai arī pie vainas tie paši kompleksi, kas liek izsmiet krievus, kuri ar akcentu runā latviski. Slēpšanās aiz viltus perfekcionisma - es, redz, nedaru to, ko nespēju izdarīt izcili, un tāpēc jūtos (vismaz potenciāli) labāks par to, kurš tomēr dara?

Laiku pa laikam saprotu, ka manī snauž milzīgs slimnieku kopējas potenciāls. Acīmredzot tā notiek, ja apvienojas nerealizējies mātes instinkts ar līdz galam neizsapņotu pusaudzības sapni par medicīnas studijām. Vārdu sakot, man grūti just līdzi sievietēm, kas žēlojas par saviem slimajiem, ņerkstošajiem vīriem, jo mani iedvesmo pat fantāzijas par slimībām un ņerkstēšanām. Es tūdaliņ sajūtu saules pinumā pulsējam spēcīgu tieksmi apvilkties baltu ķitelīti, nocelt no plaukta pārīti medicīnas enciklopēdiju un, mīlīgi grudzinot, mesties vārīt tējiņas, miksēt kaklu skalojamās dziras, kāju vanniņas un padusēs ierīvējamās smēres. Un, pirms vēl vājnieks attaptos ieņerkstēties, viņš jau būtu ietīstīts sautējošās kumelīšu kompresēs, nolīmēts sinepju plāksteriem, apspraudīts spilveniem, un pierunāts norīt šīs te mazās karotītes saturu. Un vēl šīs. Un arī šīs.

Sievietes balss, kas manā datorā paziņo par antivīrusa apdeitu, ir tik moža un priecīga, ka es ikreiz jūtu vēlmi tikpat moži un priecīgi saukt pretim - "Oh, really?! Thank you, honey, thank you very much!!!!"