Kurvjzieža kontemplācijas

Laiku pa laikam saprotu, ka manī snauž milzīgs slimnieku kopējas potenciāls. Acīmredzot tā notiek, ja apvienojas nerealizējies mātes instinkts ar līdz galam neizsapņotu pusaudzības sapni par medicīnas studijām. Vārdu sakot, man grūti just līdzi sievietēm, kas žēlojas par saviem slimajiem, ņerkstošajiem vīriem, jo mani iedvesmo pat fantāzijas par slimībām un ņerkstēšanām. Es tūdaliņ sajūtu saules pinumā pulsējam spēcīgu tieksmi apvilkties baltu ķitelīti, nocelt no plaukta pārīti medicīnas enciklopēdiju un, mīlīgi grudzinot, mesties vārīt tējiņas, miksēt kaklu skalojamās dziras, kāju vanniņas un padusēs ierīvējamās smēres. Un, pirms vēl vājnieks attaptos ieņerkstēties, viņš jau būtu ietīstīts sautējošās kumelīšu kompresēs, nolīmēts sinepju plāksteriem, apspraudīts spilveniem, un pierunāts norīt šīs te mazās karotītes saturu. Un vēl šīs. Un arī šīs.