Kurvjzieža kontemplācijas

Mazliet novērsusies no Laudāna un Feierabenda, nolikusi maliņā Sartru, aizšķīrusi Klemānas romānu par Mārtinu un Hannu (mana franču valoda tiešām paver daudz iespēju progresēt), pabarojusi kaķus un uzvārījusi sev otru kafiju, blenžu uz austošo rītu un domāju, ka pēdējā laikā gadījies pamanīt neparasti daudz visādu rokdarbu piederumu veikaliņu. Un visi tie pārpilni uzbudinoši daudzkrāsainām mohērām, kašmiriem, gublāniem, podziņām, lentītēm, rāvējslēdžiem, fliteriem, spiedpogām. Vai nu tā ir mana selektīvā uztvere, vai arī Praktiskā Latviete no kulinārajiem blogiem grasās pāriet uz rokdarbnieciskajiem.

Varbūt atgriešanās Alma Mater aijājošajā klēpī ir tā, kas man ik pa brīdim (ne visai bieži gan, aptuveni reizi divos trijos mēnešos) uzjundī vēlmi apēst ko tādu, kas jau pasen likās neatriezeniski izsvītrots no manas (ļoti pieaugušās sievietes) ēdienkartes. Piemēram, ceptus kartupeļus, pārlietus ar tomātu mērci. Par tām reizēm, kad esmu lekciju starpbrīdī metusies uz tuvāko Narwesenu badaini iestumt brēcošajā kuņģī kādu hotdogu un noskalot to ar saldu automāta kafiju, vispār kautri klusēšu, lai nezaudētu pēdējās cieņas paliekas šejienes gastrosnobu acīs.
Ak, jā - bet šārīta ceptie kartupeļi garšoja labi. Varbūt tāpēc, ka biju tos bagātīgi nokaisījusi ar kaltētu baziliku, timiānu un raudeni.

Varu klusībā atzīties, ka man neprātīgi patīk de ieraksti, gaidu katru ar nepacietību. Un reizumis iedomājos, ka tāda dzīve - kā tajos ierakstos - man ļoti patiktu. Ja man nebūtu manējās, protams.