40 minūtes skrējiena. Ķermeņa atmiņu pakāpeniska proġresija, lai visbeidzot atgrieztos pie kucēniskā ļekatu prieka, atšķaidīta vieglā, laimīgā pagurumā. Pirmās piecas minūtes ir kā pēc lēciena aukstā ūdenī. Tad diafragma atceras elpot pareizajā ritmā un tempā. Smadzenītes atceras, kā noturēt mugurkaulu vertikāli, kājām slīdot pār ledus kukuržņiem. Nezinu, kur īsti atrodas termoregulācijas centrs, taču arī tas ir gana prātīgs un jau pirmajās desmit minūtēs atceras, kā sadedzinātā glikogēna siltumu aizvadīt līdz pat pirkstu galiem un ausu ļipiņām. Vēl desmit minūtes, un prāts, endorfīnu apskaidrots, atceras ka dzīve ir skaista. Caur bāli rozīgiem mākoņiem spīd perlamutra zilums, kovārņu simpozijs ņemas pa kļavu, dzīve nudien ir skaista līdz neprātam.
Iespējams, ka kāds Eiropas Putnu Nāves pētījumu centrs (neticu, ka tāds vēl nav nodibinājies) varētu iešķiebt man nelielu grantu monitoringam. Raugi, jau kādu ceturto reizi kopš decembra sākuma es varu novērot savā iekšpagalmā putna (iespējams, baloža vai kovārņa) līķi. Bez granta esmu pārāk slinka, lai autu kājas un ietu monitorēt attālumā, kas ļautu konstatēt sugu. Vēl es esmu nomonitorējusi, ka līķis parasti mētājas kupenā ne vairāk kā dažas stundas, jo tad allažiņ atlaižas kāds cits putns - vienreiz izskatījās pēc liela kaijveidīgā, citreiz atkal pēc kāda no vanagu dzimtas - un integrē līķi barības ķēdē. Vēl pēc kāda laika ierodas vārnas un nokopj, kas atlicis. Kad beidzot attapies kāds no sētas kaķiem, attipina pa sniegu un piegrūž purnu, viņam nākas konstatēt, ka vairs nekā utilizējama nav, vien apkņubināti kauli un spalvas.
Mulsinošākais tajā visā man šķiet tas, ka tie līķi arvien uzrodas vienā un tajā pašā pagalma stūrī. Lūk, te nu tam pētījumu centram patiesi būtu, ko darīt!
Ķīniešu Jaunā gada koncepcija man sāk patikt aizvien vairāk un vairāk. Jo janvāri visnotaļ grūti atzīt par pilnvērtīgu jaunas dzīves sākumu - tas ir starpstāvoklis, pauze, iepriekšējā gada kļūdu labojums ar visām savām sesijām, pēcsvētku paģirām, plānu kalšanu un apjukumu.