Kurvjzieža kontemplācijas

40 minūtes skrējiena. Ķermeņa atmiņu pakāpeniska proġresija, lai visbeidzot atgrieztos pie kucēniskā ļekatu prieka, atšķaidīta vieglā, laimīgā pagurumā. Pirmās piecas minūtes ir kā pēc lēciena aukstā ūdenī. Tad diafragma atceras elpot pareizajā ritmā un tempā. Smadzenītes atceras, kā noturēt mugurkaulu vertikāli, kājām slīdot pār ledus kukuržņiem. Nezinu, kur īsti atrodas termoregulācijas centrs, taču arī tas ir gana prātīgs un jau pirmajās desmit minūtēs atceras, kā sadedzinātā glikogēna siltumu aizvadīt līdz pat pirkstu galiem un ausu ļipiņām. Vēl desmit minūtes, un prāts, endorfīnu apskaidrots, atceras ka dzīve ir skaista. Caur bāli rozīgiem mākoņiem spīd perlamutra zilums, kovārņu simpozijs ņemas pa kļavu, dzīve nudien ir skaista līdz neprātam.