Kurvjzieža kontemplācijas

Man Cibā pietrūkst vecu cilvēku - tā ap sešdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit gadiem. Visas tīņu ņemšanās, divdesmitgadnieku bravūra, trīsdesmitgadnieku eksistencialās mokas, četrdesmitgadnieku samierināšanās, atsevišķie piecdesmitgadnieki, kurš nu iemantojis viedumu, kurš uz mūžīgiem laikiem zaudējis iespēju pie tāda tikt - tas viss ir jauki, redzu sevi, kāda esmu, kāda biju, kāda varētu tagad būt, ja kaut kas būtu nogājis citādi. Bet ļoti gribētos redzēt pasauli, kāda tā ir mazliet aiz mana horizonta.
Gribētos šeit mīļas večiņas un viedus opjus. Reizēm mazliet īdzīgus un piekasīgus, gatavus vienmēr dot padomus un pasūdzeties.
Un mani mazliet biedē iespēja pašai nonākt vienā no pirmajiem Cibas omīšu ešeloniem. Jo es diez ko nešaubos, ka arī pēc trīsdesmit gadiem še klabēšu.

Man nepatīk, ka mana intuīcija - par kuru es vispēr mēdzu apgalvot, ka man tādas nav - visskaļāk un skaidrāk pareģo tieši bēdīgas lietas. Un nekļūdīgi.

Ak kungs, kāda diena! Sirdi plosošs seriāls ne diena!
Diena ar pamošanos sešos bez modinatāja, ar možu rīta riksi, apņēmīgām brokastīm un 80% padarāmā darba padarīšanas. Ar neķītrus žestus rādošu dzērāju pie loga. Ar lielu baiļošanos, kādu nāvi un asarām. Ar negaidītu uzaicinājumu uz darba interviju iestādē, kur pat nebūtu domājusi pieteikties. Ar romantiskām vakariņām, pēc kurām līdzvakariņotāju tikko esmu paguvusi izvadīt pa durvīm, lai manā virtuvē pēkšņi iebruktu pavisam cits un pavisam svešs vīrietis, kurš pagatavo man vēl vienas vakariņas.
Jāiet gulēt, citādi sazin nezin, kas vēl notiksies.