Kurvjzieža kontemplācijas

Tīrīju fotoaparāta atmiņas karti un sapratu, ka gribēšu uzrakstīt par pērnvasaras Armēniju, par "samij maļeņkij barašek" uz ceļmalas krodziņa šķīvja, par upurdzīvnieku kautķermeņiem klosteru pagalmos, par Mitras templi Garni ciematā, par Hor-Virabas kriptām un vīru ar pasaulē diženākajām ūsām, par aitu un arbūzu pilnajām piekabēm, par stopošanu smilšainos lauku ceļos, par Sevana forelēm un dumjo vai varbūt vienkārši dīvaino Melāniju, par slapjo Dilidžanu, kas atgādina Siguldu, par armēņu kāzām, par vīna dzeršanu uz debeszili krāsota soliņa rūpnīcas priekšā, par Ararata smailo krūti, debesīs ietriekušos, par Kristus Pankreatora acīm, kas raugās tevī no 6.gadsimta freskām, par vīnogu kristīšanas svētkiem, par hašlabu un pasaulē labāko araku ("abižaješ, daragaja, - menše semidesjatji gradusov ņi delajem"), par sagrautajām Nahičevanas svētnīcām un azerbaidžāņu draugiem, par lauka malā čieptiem tomātiem un melonēm, par putekļiem uz mēles un sauli pakausī.
Kaut ko no tā visa es uzrakstīšu sīkāk.
Bet jūs aizbrauciet, - tur ir labi!

Lūk, tas, kas šobrīd ir ārā aiz loga, ir pirmais un pēdējais iemesls, alfa un omega pamatojumā, kāpēc Latvija nav dzīvošanai piemērota zeme! Es jūsmoju par jūgendu, man garšo balzams, es labi paciešu viesības ar miltu mērcēm un panētām karbonādēm, man nav iebildumu pret Saeimas un valdības sastāvu, mani nenomāc ekonomiskā situācija un vīnu sortiments veikalos, man patīk latvieši, jā, pat latviešu vīrieši, esmu pozitīva kā labi paēdis ķerubiņš. Taču es simttūkstoš reižu labprātāk riskētu ar iespēju piedzīvot savā mūžā vienu vai divas viesuļvētras vai zemestrīces, nevis katru gadu 6-7 mēnešus būt gatava slapjdraņķim.
Pelēkas debesis un auksti nokrišņi - tas ir riebīgi, tas ir nepārejošs diskomforts, tas ir kā iesnas, caureja un zobu sāpes vienlaicīgi!