Kurvjzieža kontemplācijas

Gadiem ejot, aizvien pastiprinās nepatika pret konditorejas izstrādājumiem. Ja agrāk man negaršoja tikai cepumi (jo īpaši piparkūkas!)un bulciņas (nemaz nerunājot par tādam šausmām kā sklandurauši!), toties labprāt ēdu kūkas, sevišķi tās, kuram intensīvi saldie elementi izteikti dominē pār mīklas kārtām.
Šorīt veicu nopietnu rakstura stingrības vingrinājumu, piebeigdama vakar aizsākto tortes gabaliņu. Katra garša atsevišķi šķiet burvīga - gan šokolāde, gan džems, gan ruma esence - taču kumosus riju ar lielu piespiešanos.
Laikam nav vērts mācīties cept pīrādziņus, gan jau pec gada arī tie man riebsies.

Sasodīti ātri kaimiņcibā parādījās un pazuda brīnumjauks ierakstiņš par amerikāņiem, kas saēdušies ģenētiski modificētu partiku, no kā viņiem parādījies kartupeļa gēns un palielinājušies aptaukošanās orgāni.

Negribēju, lai mans viedoklis, kuru nepaguvu pievienot komentārā, iet zudībā, tāpēc ierakstīšu to šeit.

Jessss!
Man noteikti arī ir kartupeļa gēns kaut kur vēderā - piesūcies pie kuņģa gļotādas, es domāju. Tagad tik jāgaida, vai mani pavasarī ietupinās, vai rudenī novāks!

Un vēl man noteikti ir sivēna gēns no Ziemassvētkos apēstā šņukura - klejo pa limfu un meklē, kur ieligzdoties.

Katrā ziņā - apēdamo gēnu teorija mani šarmē neizsakāmi vairāk kā bērnības šausmu stāsti par žīdu macām, kas iejautas kristiešu zīdaiņu asinīs un citas jaukas lietas. Un nebeidz pārsteigt doma, cik gan analfabētiskiem jābūt cilvēkiem, kas NOPIETNI spēj lasīt šādas ziņas.

P.S. Visjaukākais šajā stāstā laikam ir vārdu savienojums "aptaukošanās orgāni".:))))

Pēdējo 24 stundu laikā esmu izlasījusi divas grāmatas, kuru vadmotīvs ir "ak, šie dīvainie, noslēpumainie japāņi" - A.Bariko "Zīds" un A.Notombas "Bailes un trīsas".
"Zīds" ir poētisks un liegi skumjš, īstena jaunkundžu un melanholiķu lasāmviela. Patika, neliegšos, patika ļoti. Ziemas vakara stāsts, ko lasīt, zaļo tēju dzerot un kimonoveidīgā halātiņā tīstoties.
Notomba lika pasmaidīt, bet ne vairāk. Nekādu piesolīto "Austrumu un Rietumu kultūras konfrontāciju" gan nesagaidīju. Stāsts par mazliet lecīgu meiču, ko kādā firmā diezgan brutāli noliek pie vietas. Jaunības maksimālisms un kripata humora, lai kompensētu fleksibilitātes trūkumu. Var jau būt, ka autore tik talantīga, kā recenzenti liela - tikai šajā grāmatā to nevar pamanīt. Vismaz es nevaru pamanīt.

Kuņģis reaģēja uz literatūru - sagribējās suši. Tā kā tos joprojām nemāku uztaisīt (kauns pār manu sirmojošo galvu!), izvārīšu rīsus un paeksperimentēšu ar kalmāra fileju un sojas mērci, kaut kas taču sanāks.

Lai arī mani kaitina un šķiet visnotaļ amorāla atsevišķu žurnālistu (te gan es pirmkārt domāju Zanderu) jūsmīgā savas popularitātes slaistīšana uz masu panikas rēķina, nevaru noliegt, ka Dombura raidījums pēdēja laikā ir nesalīdzināmi interesantāks par jebkuru seriālu.