Pēdējo 24 stundu laikā esmu izlasījusi divas grāmatas, kuru vadmotīvs ir "ak, šie dīvainie, noslēpumainie japāņi" - A.Bariko "Zīds" un A.Notombas "Bailes un trīsas".
"Zīds" ir poētisks un liegi skumjš, īstena jaunkundžu un melanholiķu lasāmviela. Patika, neliegšos, patika ļoti. Ziemas vakara stāsts, ko lasīt, zaļo tēju dzerot un kimonoveidīgā halātiņā tīstoties.
Notomba lika pasmaidīt, bet ne vairāk. Nekādu piesolīto "Austrumu un Rietumu kultūras konfrontāciju" gan nesagaidīju. Stāsts par mazliet lecīgu meiču, ko kādā firmā diezgan brutāli noliek pie vietas. Jaunības maksimālisms un kripata humora, lai kompensētu fleksibilitātes trūkumu. Var jau būt, ka autore tik talantīga, kā recenzenti liela - tikai šajā grāmatā to nevar pamanīt. Vismaz es nevaru pamanīt.
Kuņģis reaģēja uz literatūru - sagribējās suši. Tā kā tos joprojām nemāku uztaisīt (kauns pār manu sirmojošo galvu!), izvārīšu rīsus un paeksperimentēšu ar kalmāra fileju un sojas mērci, kaut kas taču sanāks.
"Zīds" ir poētisks un liegi skumjš, īstena jaunkundžu un melanholiķu lasāmviela. Patika, neliegšos, patika ļoti. Ziemas vakara stāsts, ko lasīt, zaļo tēju dzerot un kimonoveidīgā halātiņā tīstoties.
Notomba lika pasmaidīt, bet ne vairāk. Nekādu piesolīto "Austrumu un Rietumu kultūras konfrontāciju" gan nesagaidīju. Stāsts par mazliet lecīgu meiču, ko kādā firmā diezgan brutāli noliek pie vietas. Jaunības maksimālisms un kripata humora, lai kompensētu fleksibilitātes trūkumu. Var jau būt, ka autore tik talantīga, kā recenzenti liela - tikai šajā grāmatā to nevar pamanīt. Vismaz es nevaru pamanīt.
Kuņģis reaģēja uz literatūru - sagribējās suši. Tā kā tos joprojām nemāku uztaisīt (kauns pār manu sirmojošo galvu!), izvārīšu rīsus un paeksperimentēšu ar kalmāra fileju un sojas mērci, kaut kas taču sanāks.