Kurvjzieža kontemplācijas

Tā vien šķiet, ka pilnai laimei, nē, pat ne laimei, bet sirdsmieram un drošībai, cilvēkam ir nepieciešams, lai vismaz kāds viņu apskaustu. Lai teiktu: - tavs vecums ir vislabākais vecums, es arī gribētu būt tavā vecumā, tavs ģimenes stāvoklis ir vislabākais, es arī gribētu būt tikpat precēts vai tikpat neprecēts, es gribu tādu pat figūru, tādu darbu, tādus ienākumus.
Jo kas gan tā vispār par dzīvi, ja citiem tā nebūtu vajadzīga, vai ne?

Jāpārvar slinkums un jāiet gulēt!

Vairs neatceros, kas to bija teikusi, bet kāda slavena dāma tā bija gan, ja jau viņas teiktais bija publicēts kaut kur, kur man to gadījās izlasīt. Nu, lūk, šī sieviete, kurai bija pat pietiekami daudz naudas un slavas, atzina, ka savā dzīvē būtu gribējusi vairāk talanta, pat, ja tas nozīmētu mazāk laimes.
Ir mazliet mokoši viņu saprast. Nē, es negribu vēlēties vairāk talanta un mazāk laimes, pazīstu labi tās Debesu viltības - laimes kvotu apcirps, bet par talantu neliksies ne zinis. Taču dzīvot savu laimīgo, netalantīgo dzīvīti un zināt, ko varētu gribēt - nu, nav tā nekāda medusmaize, nav.

Šarlote mani šorīt piecēla jau septiņos. Viņa tupēja uz palodzes, bungoja ar priekšķepām pa rūti un brēca: "Es gribu paošņāt āru, es gribu paošņāt āru!" Āra paošņāšana tagad ir viņas mīļākā izprieca - es atveru logu, viņa izstiepj kaklu, cik nu tur to skriemeļu ir, acis ieplestas un melnas, ūsas izslietas, bet rozā deguntelis rauj iekšā pagalma smakas. Ja tuvumā parādās kāds sētas kaķis, tad manas princeses spalva uz skausta saslienas, zobiņi sāk klabēt, un pakaļgals strauji iebuksē stiklā, mēģinot atkāpties.
Emīlija nicina šadas izpriecas, jo īpaši, ja atvērtais logs ir virs viņas tobrīd ieņemtā radiatora. Tad viņa izpļuksnī uz grīdas, īgni piekārto kažoku un dodas uz virtuvi parliecināties, vai Šarlotes bļodā nav palicis kaut kas apēdams.

Kas notiek? Man tiešām pilnībā zudusi spēja izteikties vēl kādam cilvēkam saprotamā valodā?