Kurvjzieža kontemplācijas

ty kazala, u vivtorok
potsiluyesh raziv sorok
ya pryyshov, tebe nema
pidmanula, pidvela

Ejiet taču gulēt!

Plivinos un burbuļoju laimē. Pamīlēties, uzēst, pamācīties - tās taču ir trīs labākās lietas, ko cilvēks var darīt. Un nekā skarbāka šodien nebūs.

shelly man atgādināja, ka es arī reiz nopietni domāju par brīvprātīgā darbu Āfrikā. Mani atvēsināja tikai nepieciešamība 2/3 no misijas laika pavadīt stulbā, aukstā, garlaicīgā Dānijā, lai vispirms gatavotos misonēšanai un pēc tam analizētu rezultātus. Sasodīts, ja es esmu gatava uz vairākiem mēnešiem pamest savas mājas, savus kaķus un savu mīļoto vīrieti, tad tikai un vienīgi, lai tīkamos klimatiskos apstākļos darītu ko jēgpilnu, nevis, lai barotu mietpilsonisku ziemeļnieku veidotas NVO. Tā es toreiz izlēmu, un tā es domāju joprojām.

Šobrīd mani reizēm uzrunā "Sarkanā Krusta" meklējumi pēc brīvpratīgajiem - jo īpaši sievietēm - kas varētu strādāt Irākā, Afganistānā vai Gruzijā. Ļoti labi spēju iedomāties sevi, pārvaram dizentēriju kādā putekļainā tuksnesīgā ciematā, auklējot melnīgsnējus bērneļus un mierinot izvarotas grūtnieces. Ja līdz decembra sākumam neviens nebūs mani sagribējis kā darbaspēku Latvijā, šī vīzija var arī iemiesoties.


Bet vispār kursos es šodien sapratu, ka mans sapņu darbs varētu saistīties ar kruīzu kuģiem. Sasodīts, kāpēc gan es savulaik neizlēmu studēt medicīnu vai kaut radiofiziku!

Daždien neganti gribas pārģērbties par tīrasiņu cacu, uzvilkt blondu parūku (es zinu, kur var nopirkt tādu, kas man piestāv, šausmīgi gribas, bet žmiedzos), pielipināt skropstas, uzkrāsoties - nevis ikdienas minimumu, bet tā kārtīgi, ar tonālā krēma, sārtuma un iedeguma pūdera kārtām, niansētu acu ēnojumu vismaz 5 toņu pārejās, uzmaukt kokos kāpjamos nagus - un iziet ielās.
Es pat nezinu, ko es ceru no tā izgājiena sagaidīt. Bet ļoti, ļoti gribas!

Jekaterina Vilmonta ir mana vismīļākā lubeņu autore - neprasiet, lūdzu, kādēļ es lasu lubenes, jo īpaši krievu, ticiet man, es zinu, kas ir transcendentālā apercepcija, un esmu lasījusi gan Dekartu, gan Prustu, gan Borhesu, gan pamanījusies gūt no tā baudu, un pēc tam cilvēks drīkst visu, goda vārds! - lūk, un viņai vienā no lubenēm vienas galvenās varones māte ir veca ebrejiete, kas arīdzan man šķiet perfekts manu vecumdienu vīzijas ideāls. Tāda smīnīga dāma ar tievu vidukli un prasmi gatavoyt pasaulē gardāko pildīto zivi. Dāma, kura apstulbina savas meitas draudzenes ar jautājumu: "Korovi, počemu u vas segodņa ņe-tovarnij vid?" Bet pati uz jautājumu: "A čto - vi zaveļi sebe merzavca?" atbild ar "Ņet, poka on ješco ņe moj merzavec, poka on prosto starij poc."

Pusnakts stunda, jāiet taču gulēt!