Kurvjzieža kontemplācijas

Man sen jau bija vajadzējis šādu rudeni, tik mierīgu un rosīgu vienlaikus. Kaķi ir apaļi un laimīgi, draugi nāk ciemos, pasaulē netrūkst ne ēdiena, ne mīlestības - tā ir pareizā rudens sajūta, patiesi, patiesi.

 

( lācīši )

( Sevana foreles skumjās acis ) ( pasaulē dižākās ūsas )

Šī bija lieliska diena, šī bija lieliska nedēļas nogale, brīži, kuros neviļus prātā nāk doma: "Kādreiz es šo laiku atcerēšos kā ļoti, ļoti laimīgu".

Šovakar, pastaigādamās pa Ziedoņdārzu - starp citu, satumstošs Ziedoņdārzs ir skaists kā Ēdene, gan vardīšu strūklaka, gan visi tie lielie, vecie koki, - atļāvu sev atzīties, ka gribētos ieviest sunīti. Suns, tā ir pavisam cita komunikācijas forma, atšķirīga gan no sadzīvošanas ar kaķi, gan no cilvēku attiecībām. Suns ir ceļabiedrs un cīņubiedrs, un vispār - suņa sabiedrība ir kas tāds, kā man šad tad pietrūkst.
Tomēr ir skaidrs, ka suni es nevaru atļauties, jo viņam ir vajadzīga Ģimene, nevis viena žoguvāvere, kas mājās bieži vien ieskrien tikai pārnakšņot, palaikam vakaros žūpo, bet brīvdienās ievelk rītu līdz pēcpusdienai. Taču ģimeni, režīmu un īstenas bara būtnes dzīvesveidu es nespēju nodrošināt - ne sev, ne sunim.