Kurvjzieža kontemplācijas

Kad jākārto darba lietas, man nudien gribētos būt tādam enerģijas virpulim kā snorke

Es neskatos Jauno Vilni, man nav viedokļa, un es jūtos pilnībā izstumta no sabiedrības.

Kas man patīk pie maniem kaķiem - es viņus varu saprast. Vienmēr. Absolūti nepārprotami signāli: "Ēst! Paglaudi! Pakasi vēderu! Liec mani mierā! Spēlēsimies!" Bet cilvēkiem vsvisādas mugļīšanās un pieklājības, un "saproti taču mani"...

Kolēģes sīcis atkal atrāvās par to, ka priekšnieka datorā - pie kura bija nosēdināts paspēlēt spēlītes, lai nebāžas virsū - veikli bija sameklējis XXX klipus. Kas notiks, kad viņa sāks iet skolā...

Ai, bet man šodien ir tāda kleitiņa, tāda forša, puķaina kleitiņa, no tām - ar pieguļošo augšu un plandošo apakšu, ap ceļgalu beidzas, ak, nu, pilnīgi dzīve skaista liekas, kā vien spogulī paskatos!

Darbam, kuru nemaz tik ļoti nekāroju, bet esmu ar mieru kādu laiku darīt - par apmēram tādu algu kā pašreizējais un apmēram tādām pašām piepelnīšanās iespējām - sacerēt motivācijas vēstuli un apgreidot CV nebija ne mazāko problēmu.
Savukārt, par to, ko patiešām gribu, iedomājoties jau rokas trīc. Un iestājas "ai, ko tad nu es" slābanums.
Nolādētais pašvērtējums!