Kurvjzieža kontemplācijas

Bet to "nestāstīt labo par sevi - lai nenoskauž" es sāku aizvien labāk saprast. Jo daudz patīkamāk tomēr ir, dzirdot žēlojošas vai nicīgas piezīmes klusībā ķiķināt pie sevis: "Ak, ja vien jūs zinātu, duraciņi, ja vien jūs zinātu!", nekā uz savu pieticīgo: "Labi man ir, varbūt šādi tādi mazi trūkumiņi, bet taču nekādas vainas" uzklausīt argumentus, kāpēc tev tomēr nav tik labi, kā pati, muļķe, iedomājies.

Vai nu vecums, vai kā - bet, izlasot šo te: http://www.riga.lv/LV/PostingData/News/2008/6/struklaka.htm?Date=27.06.2008&Category=8 , es tik ļoti sapriecājos, tik ļoti sapriecājos! Tikai nesmejieties - bet visus šos 20 gadus man pietrūka to vardīšu. Un es skumu pēc viņām.

Ja tā padomā - man pašai pat ir grūti atšķirt, kad es runāju vai rakstu bēdīgi, tāpēc ka man patiešām ir bēdīgi, un kad - tāpēc, ka ir garlaicīgi, bet nekā nozīmīga un laba nav. Ko tad lai gaidu no citiem?!