Kurvjzieža kontemplācijas

Kaut kad sen, sen, vēl universitātē mācīdamās, izlasīju kadā hrestomātijā mazu gabaliņu viena sūfiju teksta. Gandrīz vārds vārdā joprojām atceros.

Un mīlēja kāds vīrietis sievieti, kura dzīvoja upes otrā krastā, un katru vakaru viņš peldēja pāri upei, lai dotos pie viņas. Reiz viņš pamanīja dzimumzīmīti uz viņas vaiga un jautāja:
- Kad tev parādījās tā dzimumzīmīte?
- Tā man jau ir kopš dzimšanas, bet šodien tu ūdenī nekāp.
Kad viņš iekāpa ūdenī, lai peldētu atpakaļ, viņš mira no aukstuma, jo bija atguvis saprātu un ieraudzījis dzimumzīmīti.

Īstā Čočo-san, pašnāvību izdarītu skaisti. Jūs taču zinat, ka arī vēders jāuzšķērž eleganti un pēc tam jāpakrīt uz sāna, ar roku pieturot brūci, lai nekādas asiņojošas zarnas neizveļas ārā.

Mani reizēm mulsina, cik ļoti esmu aizmirsusi no tā, ko tik labi, nu, kaut vai viduvēji zināju skolas laikā - piemēram, vidusskolas algebras vai ķīmijas kursu. Un mani nemierina tas, ka jo daudzi mani vienaudži to visu ir aizmirsuši vēl diktāk - drīzāk skumdina. Jo man nez kāpēc liekas, ka dzīvot kā būtnei, kura prot rēķināt, vai, dzirdot organiskas vielas nosaukumu, spēj uzrakstīt tās molekulas struktūrformulu, kā arī zina kaut ko par mejozi un mitozi - nu, ka tā ir tāda drusku pilnvērtīgāka eksistence.

Ļoti mīlu Rīgu šajā gadalaikā, tās gaišās naktis, ziedošos krūmus un tantiņas ar pojenēm. Skaista pilsēta, tāda, kura prot dzīvot un svētkus svinēt, nu, vismaz pāris mēnešus gadā viņa tāda ir.

Viens no dzīves grūtumiem ir tas, ka, ja tev ir daudzi mīļi cilvēki apkārt, starp viņiem vienmēr pagadīsies tādi, kas savstarpēji ne tikai nemīļojas, bet vai nu galīgi nesaprot viens otru vai arī pat nevar ciest ne acu galā. Un tad vienmēr ir drusku tāda nodevīga sajūta.
Labi vismaz, ja viņi par otru neizsakās nejauki, citādi gan pilnīgi vai sirds lūst.

Ar kaķiem ir līdzīgi, un tas arī ir grūti!