Kurvjzieža kontemplācijas

Par Turciju es noteiktu vēl rakstīšu. Jā, jā, goda vārds!
Taču arī šoreiz tas ir grūti, jo, jo...tik maz sižetu, tik daudz sajūtu!
Magones Trojā, magones Efesā, daudztūkstošgadu marmora bluķi, stiprāki par nāvi, un pāri tiem dzīvs šodienas sarkanums, tik spilgts, ka sāp acis.
Piekrastes pilsētiņas mostas no ziemas, aluskausu un vīna glāžu šķindā noslāpst muedzīnu saucieni, Allāhs pametis šo zemi, grieķu un frīģiešu kārīgie dievi ir atpakaļ. Pēc saulrieta, acīm un zobiem mirdzot, iznāk uz medību takas vietējie jaunekļi, melnīgsnēji, daiļi un grēcīgi, tikko dzimuši no jūras viļņiem.
Smaržo vīns, akācijas, jasmīni un rozes, mēlei pieskaras granātābolu, ķiršu, piparu, plūmju un vēl desmitiem neatšifrējamu garšu sajaukums vislieliskākajā no mērcēm.
Laipnība un viesmīlība, tirgošanās neprāts, svētki cauru diennakti, dievbijīgas vecmāmiņas, brīvību mīloši margināļi, izpalīdzība un neizpratne - lai vai kā, bet nerimst sajūta, ka Turcijai pāri mani kāds nes siltā, gādīgā azotē.

Un tad vēl, Domenika, mana māsa - reizēm skatos spogulī uz mums abām un domāju, kā gan tas nākas, ka mīlošai sievietei piemīt tik nožēlojami maz fantāzijas. Vien maigums un miers - kā pūkaina pelējuma kārtiņa uz siera. Pasteļtoņi un klusums. Ne salīdzināt nevar ar iemīlēšanās bezgalīgo hromatismu.
Es mazliet baidos aizmigt, Dominika, Tu jau zini.