Kurvjzieža kontemplācijas

Nu jā, sestdien mazliet pamācījos gruzīnu valdu. Par to, kas notika pēc tam, jau visu izstāstījusi kuminjsh.
Tā kā lieliskajā baļļukā sastapu savu gruzīniskās izcelsmes kādreizējo komunālā dzīvokļa kaimiņu, kurš no šmauga, melnmataina jaunekļa ar ugunīgu skatienu nez kādēļ bija pārtapis druknā, iesirmā onkulī, svētdienu veltīju pārdomām, cik gan nežēlīgi strauji plūst laika upe tālāk nevaldāma, un ka, nedodies, man pašai varētu būt pienācis mirklis pārstāt izlikties par jaunu meiteni.
Fui, fui, fui.
Šodien pat pierakstīšos sporta klubā. Un iešu arī - trīs reizes nedēļā. Tagad publiski apsolos, lai pēc tam būtu kauns atkāpties.

Vēl viena lieta, kas iziet ārpus manas saprašanas robežām, ir uzvārda maiņa pie precēšanās. Nē, es ticu, ka reizēm cilvēkam ir vēlme nomainīt visu savu identitāti, pārkrāsot matus, uztaisīt plastisko operāciju, saraut saites ar vecākiem, utt, utjpr. Bet, ņemot vērā visus tos sarežģījumus, kas pēc tam rodas, kad trīsreiz precēts sievišķis, kurš izlēmis, piemēram, atsākt pirms pirmajām laulībām pārtraukto izglītošanās procesu vai pretendē uz kaut kādu mantojumu no baltās ķēves trešajā augumā vai vēl ko tādu - tas drausmīgais čakars ar visām laulību un šķiršnās apliecību kopijām, visi izstaigājamie arhīvi un notāru kantori, kur dabūt norakstus kādam, dzīvokli mainot (tas ar precēšanos un šķiršanos allaž iet komplektā!) nozaudētam dokumentam - vai tad par to mūsdienās cilvēki nemaz nedomā, ko?
Un motivācija vispār kāda?

Es Jūs mīlu, mani dumiķīši! Tikai neapvainojieties, labi?