Miegs, miegs, miegs, nesatricināms miegs cauri divu modinātāju dārdiem, par spīti kaķa uzstājīgajam purniņam, kas baksta man vaigu. - Tūlīt, tūlīt celšos, jau ceļos - pateicu vai nodomāju, kas to vairs lai zina, domas noslīkst dziļā, dziļā miegā, krītot tajā pašā dziļajā alā, kur Alise krīt pakaļ baltajam trusim. Kad pamostos, brokastīm vairs nav laika. Tik vien kā higiēnas minimums, apģērbties un aizskriet.
Un tā gandrīz katru rītu.
Gulēt, gulēt, gulēt, palikt vienu dienu gultā, ar grāmatu un tējaskrūzi rokasstiepiena attālumā, ar kaķi pie sāniem un neatvilktiem aizkariem, gulēt, gulēt, gulēt, atmošanās pauzēs aiziet pačurāt, uzvārīt tēju, izlasīt divas lappuses un atkal laisties miegā. Ai, ar vienu dienu būtu par maz - līdz martam, līdz Gruzijas braucienam tā varētu, kāda zelta dzīve būtu!
Es reiz pazinu vienu puisi, kurš izklaidējās, iebarodams kaijām mīklā ieceptas nagliņas - tāpat vien, lai nosprāgst stulbie putni un neķēzās. Nu, raiba tā pasaule, visādu ļautiņu pilna, vai ne?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
