Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar bija tā labilā diena, kad noskaņojums svārstās no "ak, mana brīnišķā dzīve - manas brīnišķās mājas, mans brīnišķais kaķis, mans brīnišķais Adventes vainags, mana brīnišķā mīlestība, mans brīnišķais laiskums visas svētdienas garumā, patiesi, patiesi, kāda lieliska, lieliska, draugiem, izpriecām un vaļaspriekiem bagāta dzīve!" uz "nožēlojami, nožēlojami, nožēlojami, tik daudz gadu, tik maz naudas, nekā jēdzīga padarīta, nekā jēdzīga, ko mācētu, ne akadēmisko grādu, ne karjeras, ko es vispār šos daudzos garos gadus esmu darījusi, veģetējošā nīkule!"
Un taisnība ir gan medus mucā, gan darvas karotē.

Bet vienu gan es zinu skaidri - manā nākamajā darbā, lai kāds tas arī nebūtu, ar lietvedību man nebūs ne vismazākās saskares. Āmen!

Kad dzirdu kaut ko par sorosītu mafiju , mani pārņem līdzīgas jūtas kā, klausoties par žīdu masonu sazvērstību vai citplanētiešiem, kuri jau sen mūs zombē - ar pretīgumu sajaukts žēlums un kauns.

Šobrīd pazīstu divas (nē, īstenībā - daudz vairāk, taču šīs man gribējās izcelt) sievietes, kuras man šķiet ārkārtīgi valdzinošas un kurās es noteikti iemīlētos, ja būtu vīrietis. Trauslums, grācija un šarms, kādu es gribētu sev. Būtnes, uz kuru fona pati jūtos kā koka bluķī iztēsts mežakuilis.
Pie katras no viņām es kaut ko mācos. Un ļoti ceru, ka vienlaikus pārņemšu arī kādu nieku no harizmas.