Kurvjzieža kontemplācijas

Vienmēr esmu atzinusi, ka mīlu lielpilsētas, ne tādas kā Rīga, bet īstās, lielās - tās, kur iedzīvotāju skaits ir pāris Latviju apjomā. Un ne tikai tālabad, ka lielpilsētas pūlis sniedz brīnišķu anonimitātes un norobežošanās iespēju - kaut arī tas nenoliedzami ir brīnumjauki, piemēram, klīst pa ielām ar slepenu mīļāko, apzinoties, cik niecīga ir paziņu sastapšanas iespēja, un arī tie paši sastaptie visticamāk tevi nepamanīs vai noturēs par kādu nepazīstamu tev līdzīgu beibi, vai arī neatcerēsies, kādā sakarā tevi pazīst un izliksies nepamanām. Un, lai cik nervozu mani nedarītu cilvēki, jo īpaši pēdējā laikā, kad jūtu uzliesmojam ko līdzīgu sociofobijas lēkmēm, anonīmais pūlis, ja vien iespējams izvairīties no fiziska kontakta, mani ne tikai netraucē, bet pat sajūsmina. Iedomājieties vakaru - tādu ikonisku kinofilmu finālu klišeju, jūs kā galvenais varonis ar viskija vai vermuta glāzi rokā, uz lodžijas, augstceltnes četrdesmitajā vai vismaz divdesmit piektajā stāvā, un lejā, protams, Pilsēta. Sīku gaismiņu miriādes, zvaigžņotā debess, vēkšpēdus nozvēlusies pie kājām. Un skaidri zināms, ka aiz katras no tām mazajām uguntiņām - aiz visiem logiem, mašīnās, krogos, veikalos, krustojumos pie luksoforiem - ir cilvēki, miljoniem cilvēku ar savām šīvakara gaitām, un vēl miljoni ir kaut kur tumsā - pazemē, pagrabos, bēniņos, graustos, nomaļās, neapgaismotās ielās un tumšās istabās, aizvilktiem aizkariem. Tepat blakus, pārredzamā un nepārredzamā klātbūtnē viņi visi elpo, mīlējas, skandalē, strādā, žūpo, skatās televizoru, vingro, mācās, cieš, slimo, ilgojas, gatavo vakariņas, ielej vīnu, gatavojas kāzām vai bērēm, iepērkas, plāno, raksta, izģērbjas, šņauc kokaīnu, rēķina, sēž uz poda, dejo, diskutē, apliecina, noliedz, guļ putu vannā vai asiņo. Un viņu vidū ir gan cilvēki, kuru dzīve ir tik līdzīga tavējai, gan arī visi iespējamie un neiespējamie klerki, narkomāni, dakteri, mūziķi, mājsaimnieces, politiķi, emo un goti, budisti, homoseksuālisti, celtnieki, neformāļi, santehniķi, ugunspielūdzēji, japīši, japāņi, militāristi, mormoņi, automehāniķi, teozofi, karatisti, prostitūtas un vienkārši maukas, armēņi, tavs mīļotais, žurnālisti, sātanisti, neirastēniskas sievietes, klaidoņi, pareizticīgo popi, puisēni ar melnām acīm un tendenci griezt vēnas, anonīmie alkoholiķi, tavi vecāki, vilcienu vadītāji, jaunlaulātie, kokaīniķi, un daudz, daudz citu, ar smalku kamieļvilnas otiņu uzzīmētu, tālumā kā mušas nozūdošu.
Un rīt, ejot pa ielu, tev būs vislielākās iespējas satikt jebkuru no viņiem. Un bezgalīga ilūziju, ka vari kļūt gandrīz par ikvienu no viņiem.

Biroju nedēļas zem dienasgaismas lampām, kolēģi uzvalkos, prozaki un xanaxi līdzpilsoņu kuņģos, blondas beibes ar ādu kūpinātas vistas krāsā, solārija administrators - baltzobu gejs, mierīgās zilās ekrānu gaismiņas pirmo stāvu dzīvokļu logos, priekšpilsētu mājeles kā pūces dzeltenām acīm, tērgājošs Libānas studentu bariņš, rītausma blakus novemtai betona sienai, ļaužu peristaltika cauri lielveikaliem, Rolexu nēsātāji un viņu modeles nerca kažociņos, ritmiski pulsējošie trokšņi, picēriju smaka, daiļas krišnaītes, melnbaltās fotogrāfijas kā pretenzija uz eleganci kafejnīcās...

"Zīz ār e fjū of mai feivorit sings!" /mazliet nodzertā Dž. Endrjūsas balsī/

Hmmmm, doma par seksīgās medmāsiņas tērpu darbavietas ballē nemaz nav tik slikta!

Lūk, un tagad es zinu, kā sākas pārvēršanās. No normālas vecmeitas ar kaķi līdz apsēstai kaķvecenei ir tikai viens solis. Un es vēl mīņājos un nezinu, vai esmu gatava to spert.
Mātes pagalmā - tajā pašā, kurā es noķēru Emīliju - ir pieklīdis nepārprotami pamests kaķītis. Trīskrāsains, tātad visticamāk - kaķenīte. Vietējais kaķu bars - tātad Emīlijas ģimene & co viņu nepieņem.
Un tuvojas ziema.
Un man jau sen bija licies, ka Emīlijai vajag kādu sabiedrību garajām darbadienām un līksmajām naktīm, kad es neesmu mājās.
Ai, nezinu, tas viss ir tik sarežģīti. Prāts mežģās, sirds lūst, vai zinies!

Divi mazi graciozi kaķīši 60 kvadrātmetros - tā taču nav ne ferma, ne drūzma, vai ne?