Kurvjzieža kontemplācijas

Vienmēr esmu atzinusi, ka mīlu lielpilsētas, ne tādas kā Rīga, bet īstās, lielās - tās, kur iedzīvotāju skaits ir pāris Latviju apjomā. Un ne tikai tālabad, ka lielpilsētas pūlis sniedz brīnišķu anonimitātes un norobežošanās iespēju - kaut arī tas nenoliedzami ir brīnumjauki, piemēram, klīst pa ielām ar slepenu mīļāko, apzinoties, cik niecīga ir paziņu sastapšanas iespēja, un arī tie paši sastaptie visticamāk tevi nepamanīs vai noturēs par kādu nepazīstamu tev līdzīgu beibi, vai arī neatcerēsies, kādā sakarā tevi pazīst un izliksies nepamanām. Un, lai cik nervozu mani nedarītu cilvēki, jo īpaši pēdējā laikā, kad jūtu uzliesmojam ko līdzīgu sociofobijas lēkmēm, anonīmais pūlis, ja vien iespējams izvairīties no fiziska kontakta, mani ne tikai netraucē, bet pat sajūsmina. Iedomājieties vakaru - tādu ikonisku kinofilmu finālu klišeju, jūs kā galvenais varonis ar viskija vai vermuta glāzi rokā, uz lodžijas, augstceltnes četrdesmitajā vai vismaz divdesmit piektajā stāvā, un lejā, protams, Pilsēta. Sīku gaismiņu miriādes, zvaigžņotā debess, vēkšpēdus nozvēlusies pie kājām. Un skaidri zināms, ka aiz katras no tām mazajām uguntiņām - aiz visiem logiem, mašīnās, krogos, veikalos, krustojumos pie luksoforiem - ir cilvēki, miljoniem cilvēku ar savām šīvakara gaitām, un vēl miljoni ir kaut kur tumsā - pazemē, pagrabos, bēniņos, graustos, nomaļās, neapgaismotās ielās un tumšās istabās, aizvilktiem aizkariem. Tepat blakus, pārredzamā un nepārredzamā klātbūtnē viņi visi elpo, mīlējas, skandalē, strādā, žūpo, skatās televizoru, vingro, mācās, cieš, slimo, ilgojas, gatavo vakariņas, ielej vīnu, gatavojas kāzām vai bērēm, iepērkas, plāno, raksta, izģērbjas, šņauc kokaīnu, rēķina, sēž uz poda, dejo, diskutē, apliecina, noliedz, guļ putu vannā vai asiņo. Un viņu vidū ir gan cilvēki, kuru dzīve ir tik līdzīga tavējai, gan arī visi iespējamie un neiespējamie klerki, narkomāni, dakteri, mūziķi, mājsaimnieces, politiķi, emo un goti, budisti, homoseksuālisti, celtnieki, neformāļi, santehniķi, ugunspielūdzēji, japīši, japāņi, militāristi, mormoņi, automehāniķi, teozofi, karatisti, prostitūtas un vienkārši maukas, armēņi, tavs mīļotais, žurnālisti, sātanisti, neirastēniskas sievietes, klaidoņi, pareizticīgo popi, puisēni ar melnām acīm un tendenci griezt vēnas, anonīmie alkoholiķi, tavi vecāki, vilcienu vadītāji, jaunlaulātie, kokaīniķi, un daudz, daudz citu, ar smalku kamieļvilnas otiņu uzzīmētu, tālumā kā mušas nozūdošu.
Un rīt, ejot pa ielu, tev būs vislielākās iespējas satikt jebkuru no viņiem. Un bezgalīga ilūziju, ka vari kļūt gandrīz par ikvienu no viņiem.