Kurvjzieža kontemplācijas

Diēta turpinās. Vakar gandrīz eksplodēju, uzzinājusi, ka nakteņi man būs aizliegti līdz pavasarim. Man gan šķiet, ka par spīti jocīgajam onkulim un viņa vadītajai krustziežu-tauriņziežu sazvērestībai, es šo aizliegumu pārkāpšu. Vai nu nomodā, vai pilnmēness naktīs somnambuliski klīzdama apkārt un čiepdama tomātus un paprikas no slikti apsargātām lielveikalu noliktavām. Jo, lai vai kāds būtu bijis mans mērķis, tam nav un nevar būt nekāda sakara ar pārvēršanos vienā no aizliegumu apsēstajiem frīkiem, kas visur nēsā līdzi savas košerēdienu burciņas un kastītes, šausminādamies par normālu pārtiku.
Taisnīguma vārdā gan jāatzīst, ka atteikšanās no ceptiem ēdieniem, majonēzes, maizes, kafijas, cukura un gaļas - kas man liekas visnotaļ saprātīga un nerada īpašas problēmas - tomēr ir devusi rezultātu. Lai arī tie ir tikai -2 kg. Pagaidām.

Pirmkārt - tagad es zinu, ko nozīmē taisnīgu dusmu pārņemts kuminjsh. Cienu. Mīlu. Apbrīnoju. Bīstos.

Bet nu par lietas būtību. Ak, es taču arī uzskatu, ka jebkura diēta ir bulšits un plāksteris. Un, ka nav iespējams atrast pārtikas produktu, kuru vismaz viena no t.s. "veselīga uztura teorijām" neatzītu par indi un ļaunuma sakni, savukārt kāda cita, ja ne ieskaitītu panacejas kārtā, tad vismaz ierindotu plauktiņā "nekaitīgie, noteiktās devās pat vēlamie".
Un, jā - visslaidākais viduklis un labākā veselība man bija tajos dzīves posmos, kad dzīvoju aktīvu un interesantu dzīvi, bezrūpīgi rīdama visu, kas pagadās un kad pagadās. Un mana dziļākā, mūžmūžos nesatricināmā pārlieciba ir un paliek, ka vesels dzīvespriecīga cilvēka organisms spēj lieliski pats izvēlēties, uzņemt un patērēt visdažādākos produktus sev optimālajā kārtībā un devās.
Kad skraidelēju pa Korsikas vai Gruzijas kalniem, manas aknas ceptu cūkgaļu un sarkanvīnu izfiltrēja bez ņerkstēšanas, neļaujot zem ādas nosēsties ne gramam tauku, bet jau esošās krokas noplaka svilpdamas. Čipsi, majonēze un kečups, kas nenoliedzami ir draņķi, labākajos laikos allažiņ ir izbiruši man cauri, nekur neaizķerdamies un neko nebojājot.
Taču šobrīd es neredzu iespēju pēkšņi sākt dzīvot aktīvi, viegli un interesanti. Tādēļ izvēlos vienkāršāko un mazākrezultatīvo ceļu - mainu ēdienkarti. Var jau būt, ka sistēma, kura izvēlēta šobrīd, nav man piemērotākā. "Tak ņe navek že!" - kā teica kāda dāma, uzzinot par savas paziņas došanos laulībā.

Hmmm...bet kā nu tur bija - ja skaties spogulī un smaidi kā idiņš, sāk uzlaboties noskaņojums, vai ne? Varbūt tas attiecas arī uz diētām - kad sāc beidzot kļūt tievāks, vienalga, kādām šizofrēniskām metodēm, vielmaiņa pārkārtojas un atgriežas dzīvesprieks un aktivitātes?