Kurvjzieža kontemplācijas

Puse baismīgā askēzes mēnša ir aizvadīta, bet es nebūt vēl neesmu pārliecināta, vai 1 kg esmu zaudējusi. Ja esmu, tad ļoti labi - viena kilogramīgā cukurpaciņa no vēdera nost.
Protams, atceroties visādus ceļojumu un jauno darbu sākšanas periodus, kad bez jebkādas piepūles un mazohisma svārki sāk karāties uz gurniem jau vienas nedēļas laikā, pārņem sērīga nožēla.
Es nedzīvoju pareizi, es zinu. Tāpēc arī neizskatos, kā vajadzētu. Un ēšanas paradumiem tajā visā ir daudz mazāka loma.

Bieži esmu domājusi par savu pilnīgo nepiederību ziemeļnieku zemkopju kultūrai. Nu, nav manī tās tieksmes gavilēt tīrumā, nevienā acī nav! Un arī tā darba plānošana, kad viss ne no iedvesmas atkarīgs, bet no tā, ka tagad nedrīkst nokavēt zirņu sējamo dienu, tagad - kartupeļu stādāmo. Jo man jau gribētos tos kartupeļus bāzt zemē (pieņemot vispār mazticamo iespēju, ka man kaut ko ar zemi gribētos darīt)tad, kad man būtu pēkšņi uznācis kartupeļu stādāmais noskaņojums, nevis pēc mēneša vai saules skatoties. Un, ja man šodien gribētos nevis sienu pļaut, bet maizi mīcīt (kas arī mazticams, jo nekas no mīklas izcepams man tā pa īstam nekad nav ar garšojis, un tā sajūta, kad mīkla aplīp ap pirkstiem, ir neganti riebīga), tad neietu es to sienu pļaut. Un tā ar aizlaistu visu postā.

Tad jau drīzāk es zvejniekus saprotu. Vai amatniekus un muižas istabmeitas. Par klejojošiem muzikantiem un kāršu licējiem nerunājot.