Kurvjzieža kontemplācijas

Man, savukārt, ir nevis pirmsceļojuma bailes, bet pirmsceļojuma sanīkums un slinkums. Tāds "ainunafigvispārkautkurjābrauc! labāktepatmājāsliktieszemsegasungulēt!" Vēl dikti daudz kas būtu jāpadara, bet Lielais Besis spiež pie zemes. Varu tikai sevi pa drusciņai bakstīt ar orientālām fantāzijām.
Nu jā! Gribu es to Bosforu! Un mazliet tuksneša, ja Visvarenais būs lēmis. Knibucīti kalnu un stepes. Drusciņ atmiņu par hetiem, hazāriem un Bizantijas drupačas. Un vienu dienu pie jūras.
Atmiņā ik pa brīdim iežvadzina kaut kad bērnībā dzirdēta dziesmiņa - laikam no "Trīnes grēkiem" - "...Līks kā turku zobens pāri kalnam mēness lec..."

Ceļojums tevi izrauj no ikdienas dzīves un uz mirkli apžilbina. Nekas cits tik uzbāzīgi tieši neierīvē degunā nozelēto domu "Var dzīvot arī citādi!". Tu redzi neierastas ainavas, sastopi cilvēkus ar visdažādākajiem dzīvesstāstiem. Tevi iedzen eiforijā piepešas brīvības ilūzija, radot īsteni narkotisku efektu. Ceļojot tu traucies no vienas vietas uz otru, baudot bez pieķeršanās. Tavas prioritātes ir mainījušās un ieguvušas daudz dabiskāku kārtību.
Un tad tu atgriezies. Sākumā starojoša un laimīga, paspējusi noilgoties pēc apskāvieniem, kuros drudžaini meties, tikko kā paveras lidostas stikla durvis. Tad ir laiciņš, kad tavs prāts kā zālēdāja kuņģis atgremo ceļojumu - visas tās daudzās reizes, kad tu par to stāsti katram, kurš gatavs klausīties. Āda vēl glabā svešādu saulstaru nospiedumus, deguns vēl pilns neparastām smaržām.
Un tad viss pamazām izbalē, saarhivējas un noput, atkal ir birojs, atkal ir nolādētā ikdiena, nekas nav mainījies - paskaties bankas kontā un saproti, ka nākamais ceļojums nebūs tik drīz. Un tajā mirklī liekas, ka tiem, kuri neceļo, varbūt ir pat labāk. Viņiem nav jāatgriežas.

Pirms aizbraukšanas obligāti padarāmo darbu saraksts vēl kādu puskilometru garš. Bet vai es uztraucos? Nē! Uztraukties es sākšu rīt ap četriem. Ka jāsarauj.