Kurvjzieža kontemplācijas

šorīt no rīta, kad gāju uz darbu, trolejbusa pieturā sēdēja kundzīte vecumā starp 60 un 70 gadiem. Krunkaina, bet viegli piekrāsota, sirmi ilgviļņi un jancīga cepurīte. Un dzēra "Lāčplēša" alu.

Tagad es uz mirkli varētu pārvērsties svētajā Jurī un nodurt to riebīgo ķēmu.

Dokumenti zūd, datumi un laiki aizmirstas, es neko vairs nesaprotu!

Šovasar, kad draiskā draudzeņu kompānijā klīdām pa kādu nomaļu Latvijas zvejniekciemu, dāmas sāka teoretizēt - kā tas būtu dzīvot tādā romantiskā mazā miestiņā pie jūras. Un vienprātīgu ķiķināšanu izraisīja vizualizācija, kurā es, tērpta melnā Mortīcijas Adamsas kleitā, pirms negaisiem sērīgi klīstu pa liedagu, kamēr dārzs aizaug pelašķiem un nātrēm un kaimiņi aiz žogiem smīnīgi sačukstas. Vienīgais cilvēks, kas gribētu ar mani draudzēties, būtu vietējā bibliotekāre, lāga sieviņa, īsts sirdscilvēks, kad iedzer, tad kļūst saldsērīga un atminas jaunības ambīcijas.
Jā, vot, tur gan es nodzertos līdz zaļiem kāmīšiem. Abas ar to bibliotekāri, vai zinat!

Reizēm rodas sajūta, ka katrs cilvēks runā tikai viņam pašam vien saprotamā valodā.

Un vēl - es nekad negribētu dzīvot savrupmājā, vismaz ne tikmēr, kamēr nevaru algot 2 mājkalpotājas un dārznieku. Jo pat dzīvokļa mēšanai īsajās nomoda stundās, kad tur atrodos, man mēdz nepietikt laika un spēka. Bet māja - ja to grib uzturēt kārtībā, tur tak nevar dzīvot! Tur var tikai šrubēt!

Un vēl man liekas, ka šis pilnmēness mani ir pārvērtis par vardi.

Turklāt es laikam esmu vienīgā šajā, kam neliekas smieklīgs gandrīz neviens no jokiem par " x iemesliem, kāpēc labi dzīvot Latvijā".

Nesen sieviešu žurnālā izlasīju atziņu, kam sagribējās piekrist.

"Nekad mātes nav veltījušas saviem bērniem tik daudz laika kā 20.gadsimtā. Senāk aristokrātu un turīgākās buržuāzijas daļas ģimenēs bērns tūdaļ pēc piedzimšanas tika nodots zīdītāju un aukļu, pēc tam - guvernantu un skolotāju pārziņā. Māti viņš redzēja labi ja dažas stundas dienā. Savukārt, zemnieku ģimenē zīdainis tika cieši satīts, lai lieki neripinās, un atstāts pēc iespējas tuvāk krāsnij, lai nenosalst, kamēr vecāki uz lauka. Un cilvēce nebūt nav izmirusi, kā redzam.
Taču tikai 20.gadsimtā vērojamas neirotiskas žēlabas par to, ka: "Māte mani nepietiekami mīlēja, pārāk maz uzmanības veltīja, tāpēc esmu izaudzis/izaugusi tik nelaimīgs, kašķīgs vai slinks.""
:)