Eu, tad kā sanāk? Latvijas izlase vairs hokeju nespēlēs, ja?
2. Maijs 2007
Ja jau tā padomā ar prātu, nevis ar ko nu tur vēl es vispar mēdzu padomāt, tad šobrīd, neskatoties uz draņķīgo laiku, apnikušo darbu, 5-7 liekajiem dzīvsvara kilogramiem, neiekārtoto mitekli un nenopirkto datoru, neatrasto dzīves jēgu un neīstenotajām ambīcijām, esmu vistuvāk apmierinātībai nekā jebkad mūžā. Galu galā - tik jauna, skaista, gudra un laimīga vienlaikus es nekad vēl neesmu bijusi.
Par vīriešu nozīmi mājsaimniecībā
Tas notika pirmdien vakarā. Biju aizvadījusi viesus un ķērusies pie trauku mazgāšanas, kad virtuves krāna blīve, kas jau allažiņ bijusi sūds vien no blīves, ņēma un pārplīsa, atstādama mani vienu - neaizsargātu, leopardraksta trikotāžas kleitiņā tērptu, - stihijas varā. Vispirms, es, protams, mēģināju krānu tomēr kaut kā aizgriezt. Viscaur nošļākta un pārliecināta par pūliņu bezcerību, ielīdu miskastvietiņā zem izlietnes un, viegli noskrāpēdamās, sameklēju To-krānu-kas-virs-skaitītāja un ņēmos grozīt. Bezcerīgi. Izlīdu ārā, uzvilku gumijas cimdus, mēģināju vēl. Un vēl. Un vēl. Plaukstas sāpēja, pirksti noberzti līdz zilumiem, kleita slapja, plecs noskrāpēts. Devos meklēt savā midziņā plaķenes vai Vismazkautkādasknaibles. Vismazkautkādasknaibles atradās, taču nelīdzēja. Lamāju sevi par to, ka man, lūk, ir veselas divas sulu spiedes un tamboradata, bet nav plaķeņu, nepraktiskajai muļķei. Ūdens tik šļācās, jutu, ka tūlīt birs asaras.
Un tad, lūk, es - vājā, dumjā sieviete - pēc stundu ilgušas bezjēdzīgas cīņas kapitulēju rēcošā, šļācošā krāna priekšā, ņēmu telefonu un zvanīju patēvam. Tā, lūk, es zinu, ka vakars, es zinu, ka filma, bet man tek krāns un aizgriezt nav spēka, stāvu un pinkšķu slapjā virtuvē.
Pēc tam, kad viss jau laimīgi bija nosausināts, dzēru tēju un īgni prātoju - nez vīrietim, kaut vai visnepraktiskākajam - arī iespējama kāda tik nožēlojama situācija, kad saviem spēkiem nevar tikt galā? Un palīgā jāsauc māte, mīļākā, sieva, māsa vai draudzene?
Un tad, lūk, es - vājā, dumjā sieviete - pēc stundu ilgušas bezjēdzīgas cīņas kapitulēju rēcošā, šļācošā krāna priekšā, ņēmu telefonu un zvanīju patēvam. Tā, lūk, es zinu, ka vakars, es zinu, ka filma, bet man tek krāns un aizgriezt nav spēka, stāvu un pinkšķu slapjā virtuvē.
Pēc tam, kad viss jau laimīgi bija nosausināts, dzēru tēju un īgni prātoju - nez vīrietim, kaut vai visnepraktiskākajam - arī iespējama kāda tik nožēlojama situācija, kad saviem spēkiem nevar tikt galā? Un palīgā jāsauc māte, mīļākā, sieva, māsa vai draudzene?
Ar labu nakti, mīļā Ciba!
Varbūt kāds grib pateikt ko jauku, pirms es eju gulēt?
Varbūt kāds grib pateikt ko jauku, pirms es eju gulēt?
Poll #12062 Par dženderiem
Open to: All, results viewable to: All
Open to: All, results viewable to: All
Vai Tu cibiņ - sieviet vai vīriet, - apzinies sev kādas dabiskās mājsaimnieciskās funkcijas?
View Answers
Jā! Man ir krāniņš/pupi - tātad man jāspēj špaktelēt un instalēt/berzt un šmorēt!
7 (16.3%)
Man vispār riebjas mājsaimniecības darbi.
6 (14.0%)
Katra pieskaitāma radībiņa spēj apgūt sadzīves kaut ko no sadzīves minimimuma. Pārējo uzticam profesionāļiem.
26 (60.5%)
Cits variants (komentāros).
4 (9.3%)