Kurvjzieža kontemplācijas

Ir auksti un gribas būt mīlētai.

Mani ļoti bieži kaitina citu cilvēku muļķība. Tarkšķēšana, nozelēti joki un paštīksmināšanās. Un tad es reizēm topu ļoti neiecietīga un bilstu ko dzēlīgu, pēc tam nokaunos un atviegloti uzelpoju, ja atklāju, ka ironijas mērķis nav to uztvēris. Bet tad pienāk brīži, kad es lasu vai dzirdu runājam par mani daudz gudrākus cilvēkus. Un tās šausmas vai kaunu, kad saprotu, cik stulbs un neveikls viņiem varētu šķist viss manis teiktais, es neapņemos aprakstīt.

Ja es nekaunētos no savas muļķības, vai kādam tāpēc liktos jaukāka?

Ai, paši jūs duraki! Vot!

Sastopoties ar kādu kārtējo ļautiņu polarizāciju pēc pazīmes "pilsētnieks/laucinieks", es topu mazliet nikna un kašķīga. Pirmkārt, pieriebies jau tas salkanais priekšstats, ka īstenam latvietim noteikti jāgrib rītausmās gavilēt tēva tīrumā un pa rasainu taku govis ganībās dzīt, un visi, kas šādu vēlmi sevī nemana, ir urbānās netiklības saindēti slaisti. Otrkārt, pašai eksaltētai ņerkšķei un mazohistei esot, ar ko nebūt nelepojos, man taisni vai acīs cērtas tā mūžīgā gaudulība par smago dzīvi bez naudas, bez elektrības, kūtsmēslos nobristiem zābakiem un vagās liecamu muguru, ko tādas kā es - domāts, izlutinātas, snobiskas maitas, kas pieradušas pie siltā ūdens un manikīra - nekad mūžā nevarēs saprast.

Godīgi sakot, tādos brīžos es sāku saprast, kaut arī ne attaisnot, tā saucamos sadzīves antisemītus, kuri necieš ebreju gauduļošanu par holokaustu priekšā un pakaļā, gan arī aizspriedumus pret feminismu, jo, ja es būtu mūsdienu Latvijas vīrietis, tad arī nejustu ne mazāko atbildību par raganu prāvām 17.gadsimtā vai sieviešu cilvēktiesību ierobežošanu Jemenā. Tieši tāpat es, būdama kāda esmu, nejūtu ne mazāko neveiklību par to, ka iztieku bez kartupeļu lasīšanas un govs slaukšanas. Bē!