Kurvjzieža kontemplācijas

Man jau nu Tautas partijas ministru slavinājumi iekš radio un tēvē liekas daudz kaitinošāki un bezgaumīgāki nekā Šlesera ģīmītis uz plakātiem.

Tomēr būs jāsāk no rītiem skriet. Skriet ir riebīgi. Tā sajūta, kad plaušas izmisumā kampj gaisu, bet tas apsvilina rīkli, ir briesmīga. Un no rītiem kaut ko darīt, atskaitot gulēšanu, mīlēšanos vai kāda pienestas kafijas izdzeršanu, arī ir riebīgi.
Bet nezinu citu veidu, kā nodzīvot rudeni nomodā. Un bez ļaunas žultainības.

Gribas uz kādu Majorku vai ko tamlīdzīgu. Tā, lai ir Vidusjūra, ziedošas rozes un kaut kādi hibiski, vīns un akmens plāksnēm klātas ielas. Lai ir balts, zils un sarkans - bez kādas tur brīvības, brālības , vienlīdzības. Un dažas zaļas palmas pa vidu.

Tā sieviete manā jūzerbildē, tik trausla un sapņaina, tik tuvu tam visam, kas tūdaļ sāksies. Kā es viņu apskaužu!