Kurvjzieža kontemplācijas

Rudenī allažiņ visspilgtāk izpaužas latviskā tieksme uz gaudulīgumu. Visas tās skumīgās atskārsmes, ka "es neesmu Džeina Fonda", kāda man tur "Parīze, Roma, Londona", ka tik grāpis uz plīts nekurinātā istabā, gumijnieki kājās un dzērājs vīrs pie sāniem, tā viš' i', un tā tā dzīve paiet, bet visādas lielās mīlas, šampanietis, "balles un zīda kleitas, un viss, ko nav piedzīvot dots", tas jau tik tā - pa sapņiem un televizorā otrdienu vakaros. Un, jā, var tā nodzīvot dzīvi un trīs dzīves, un tūkstošiem dzīvju, sāpošu muguru, lakatu ap galvu un "ko ta nu es" uz lūpām.
Es neironizēju, es nenosodu, es nežēloju. Tikai reizēm, rudeņos, vakara kumelīštēju virtuvē dzerot un latviešu rakstnieku prozu lasot, uznāk bailes. Ja nu tas ir lipīgi. Vai ka tas tāds gēns - defekts latviešu sievietes imūnsistēmā, kas ļauj visu dzīvi padarīt par sabrukušu sapņu kaudzes skumīgu vilkšanu, stumšanu, kraušanu un stenēšanu - nevis no baudas, tikai no smaga darba.
Bet tad jau allažiņ atnāk rīts, kaut arī dzestrs un miglains, bet ar dienišķo kafiju, brēcoši spīdīgiem pīlādžiem un seviljanām fonā. Duša aizskalo visu smagumu, papēdīši spalgi klikst uz asfalta. Būs labi. Būs sasodīti interesanti. Būs piedzīvojumi un kaislības, būs franču un gruzīnu valoda, būs feminisms, projekti un naudas pelnīšana. Šis būs labs rudens!

Burbulis pārplīsa. Un es pat nenojautu, ka ir bijis tik liels. Tikai brīnījos, kas reizēm žņaudz.