Kurvjzieža kontemplācijas

Etiķī pārvēršas tikai nepareizi glabāti vīni!

Bet, ja nu reiz mani kas kaitina manā pašas dzīvē, kas tāds, par ko atbildību es gribētu novelt uz laikmetu ar tā tikumiem, tad tā ir ideoloģija, kura - vairumā gadījumu gan ne tik idiotiskā formā - pausta šajā http://www.tvnet.lv/men/attiecibas/article.php?id=30118 un līdzīgos rakstiņos.
Jā, tiešām - ko darīt, ja kāds tevi mīl? Bēgt prom, noraujot galdautus un apgāžot glāzes, ieslēgties pieliekamajā un mainīt sarunas tematu, glābties, glābties, glābties, caur logu, caur durvīm, caur skursteni... Ko darīt, ja tu, diespas, kādu mīli? Griezt vēnas, sakost zobus un nekad, nekad neatzīties, lai pasargātu sevi un šo apkaunojošo jūtu objektu.
Jo kas gan var būt briesmīgāk kā uz mirkli iemantot cilvēcisku seju, bez cinisma un ironijas, vai ne?

Vispār jau es neesmu tik resna un neglīta kā izskatos!

Nonākot Gruzijā, tu, sieviete, piepeši saproti, ka piederi skaistajam dzimumam. Ak jā, un vājajam dzimumam arī.
Kad 2.augusta rītā iznācu no viesnīcas Tbilisi centrā, tērpta vienā no savām piedienīgākajām vasaras kleitām, desmit minūšu laikā sapratu, kā justos, kaila iegrūsta huzāru kazarmās. Nē, es pēdējos 7-8 gados īpaši neesmu cietusi no vīriešu uzmanības trūkuma. Ne Francijā, ne Itālijā, ne Korsikā... pat Latvijā ne. Un tomēr - tik koncentrētas uzmanības devas man bija par stipru.
( ... tālāk ... )
Un tomēr, un tomēr... Lai cik sasodīti patīkami nebūtu mirkli līdz mielēm (par mielēm uzrakstīšu citreiz!) izbaudīt tiesības uz nevarību, trauslumu, pakļāvību un apjūsmošanu, nokļuvusi atkal Rīgā, es uzelpoju atviegloti kā pēc ģipša noņemšanas lauztai kājai. Uzvilku sarkanu, dekoltētu kleitiņu. Staigāju pa dzimtajiem bulvāriem, ēzdama pašas pirktu saldējumu. Smaidīju, skatīdamās pretimnākošajiem tautiešiem acīs un izbaudīju viņu mulsumu, kā arī savu lielisko brīvību.