Kurvjzieža kontemplācijas

Tā nu es skraidu pa pasauli, strādādama, mīlēdama, dzerdama, iepirkdamās un šad tad ko palasīdama. Un kļūstu jo dienas, jo stulbāka.
Es lieliski apzinos, ka nespētu šobrīd uzrakstīt savu bakalaura darbu. Lai arī nekas tur tāds nebija - viduvējs, kompilatīvs savārstījums, kaut ar labu atzīmi novērtēts. Tomēr, cilvēks, kurš bija to tik tikko rakstījis, spēja lasīt un analizēt filozofu darbus, spēja diskutēt semināros, spēja ģenerēt kādu viedokli un argumentēt to. No šī cilvēka es attālinos ar katru nodzīvoto stundu. Katru sekundi manī iet bojā tās meitenes šūnas, kura spēja lasīt ne tikai daiļliteratūru.
Ak, jā! Toties tagad es protu caurauklot dokumentus!

Vasarai aizejot, arvien skaidrāk sajūtu, par ko es mīlu dienvidniekus - gan vīriešus, gan sievietes. Par viņu vasarīgo attieksmi pret dzīvi, par visa darīšanu līksmi, atdevīgi, ar baudu un no sirds - kā mīlējoties. Par apskāvieniem uz ielas, par vakaru svinēšanu un siestas laiskošanos. Par to, ka sāpes nozīmē plīstošas vēnas un kliedzienu, nevis ilgstošus smeldzīgus kunkstus caur krampjaini sakostiem zobiem. Par nekautrīgu patosu un neizpildāmiem solījumiem.
Tā visa man šeit pietrūkst vēl vairāk kā saules.

Vispār, kad es īdu, es negribu nekādus padomus labākas dzīves sākšanai. Es tad gribu, lai man saka, ka esmu maza, jauka, smuka un gudra!

Reizēm tik ļoti gribas pateikt kādam: "Ej dirst!" Un ir pilnīgi vienalga, kā viņš šo ieteikumu izmantos.