Kurvjzieža kontemplācijas

Tas nu beidzot ir noticis. Vecā vācu tirgoņa gars - tas pats, kurš mums šeit naktīs izklaidējas, ieslēgdams datoru monitorus, mirkšķinādams kāpņu telpas spuldzītes un biedēdams manus kursa darbos iestigušos kolēģus, tas pats, kura mieru esam traucējuši ar savām biroja orģijām un kurš, Donnerwetter murminādams, ir bijis spiests vērot hokeja fanu plosīšanos aiz loga, beidzot ir pārskaities ne pa jokam un iemiesojies ugunsdzēsības signalizācijā. Kopš pusdeviņiem rītā esam nodzīvojuši apmēram piecpadsmit minūtes klusumā. Vienīgais prieciņš, ka tie puiši, kas ik pa brīdim brāžas iekšā, tādi glīti un trenēti.

Un tad nu es vakar skatījos atkal "Skrējienu pēc miljona", ir man tāda vājība, neliegšos. Īstenībā U mani sakoļīja uz skatīšanos ar stāstiņiem par to, kā viņa vērojot un apcerot, kā mēs abas viņiem visiem, nīkuļiem, ieliktu, ja tikai kāds rūdītas austrumeiropietes tādā šovā ņemtu. Nu, un vakar es skatījos un cepos tā, ka man spalvas slējās stāvus un dzirksteļoja. Riebjas man tā izlutinātā beibe, kas sazin nez kādā veidā līdz finālam tikusi, ui, kā riebjas! Es pati esmu ļoti tālu no dzelzs vai azbesta vecenes, tāds kusls, nevarīgs radījums vien esmu ar periodisku tieksmi uz pinkšķēšanu, bet, Lielā Pasaules Māte mana lieciniece, ka nekad ar to neesmu mēģinājusi spekulēt. Un besī ārā, jebšu kretinē mani tās mātītes, kas pie skaidras apziņas un pilna saprāta (it kā!) būdamas, pašas piesakās uz skaidri definētu ekstrēmu pasākumu un pēc tam vēkšķ, ka, ahhhhhh, panes manu somu, ahhhhhh, es te nevaru uzrāpties, ahhhh, es nevaru ar gumiju no kraujas nolēkt, nedz arī ar virvi pa klinti nošļūkt, un vispār esmu nogurusi, un tu, kretīn, man nepalīdzi un visu dari nepareizi... Es saprotu, ka jauneklis, viņas pārinieks, šī ceļojuma laikā ir iesoļojis taisnā ceļā svēto kārtā iekšā, viņa pīšļi netrūdēs, pie viņa kapa nāks svētceļnieku bari un izlūgsies arī sev kādu kripatiņu no tās neizmērojamās lēnprātības, jo viņš to sīko kvenkšķi nenožņaudza, nenoslīcināja un nenogrūda no klints. Bet izdevību bija tik daudz...

Īstenībā tā vakardienas šova tizlā beibe mani aizkaitināja ne tikai ar to, ka darīja pāri nabaga bikšainim - galu galā pats vainīgs, jādomā, ko izvēlēties par ceļabiedru - bet galvenokārt ar to, ka manā acu priekšā apgānīja svēto ceļojuma būtību. Jo ceļojums vienmēr ir kāda askēzes druska, un biedrisks izaicinājums savam ķermenim. Un, jā, īstā ceļojumā allaž gadās, ka tieši tad, kad tu rāpies kalnā, tev vienlaikus uznāk iesnas, caureja, mēnešreizes, smeldz nobrāzta kāja un lapsenes sadzelta roka. Un tu atklāj, ka īsts nogurums ir tad, kad vari aizmigt uz jebkuras kaut cik līdzenas horizontālas virsmas un tev nav nekādas iespējas, nedz vēlēšanās dauzīt papēdīšus pret zemi un spiegt, ka es negulēšu kaut kādā ūķī, kam ir tikai divas zvaigznītes. Un higiēna nozīmē pietiekamu ūdens daudzumu, vienalga kādā temperatūrā, lai noskalotu putekļus un sviedrus, nevis elegantu burbuļvannu vai dušas kabīni un četru veidu ķermeņa kopjamās želejas. Un slāpes nozīmē, ka tu dzer no strauta un no krāna, nevis meklē veikalu ar diētisko kolu.
Jo citādi nav vērts. Citādi var klubkrēslā pasēdēt pie datora un internetā apskatīt ievērojamo vietu bildītes.