Kurvjzieža kontemplācijas

Signalizācija turpina dūkt, šefs nīgroties, kolēģes klačoties, dokumenti krāties, bet es tik sēžu ar apskaidrotu seju. Oummmmmmm...

pašcieņas arī man nav.

Signalizācija beidzot salabota, un es jūtu zināmu iepīkumu. Pie tās frekvences jau bija tā pierasts...

Ceļot gribas, vienkārši šausmīgi gribas - kādu tur Gruziju vai Maroku vai Sicīliju - nu, tā lai ir silti un jūra un kalni, un vīns. Un draiska sieviešu kompānija. Ar vīriešiem ceļot man nešķiet lāga, jo viņi sievietes sabiedrībā allažiņ jūtas spiesti uzņemties atbildību un atrast risinājumus problēmām, un, kad tas neizdodas, kļūst nervozi. Un vispār ir labāk, ja ceļabiedriem ir līdzīgs noguruma un sāpju izturības slieksnis, nemaz jau nerunājot par to, ka visu valstu un ciematu pamatiedzīvotāji steigšus metīsies palīgā tālus ceļus atklīdušām sievietēm, bet pret vīrišķi izturēsies daudz rezervētāk.
Ai, vasara atnāks, tad gan iesviedīšu somā pārīti kleitiņu, mazliet veļas, mobilā telefona lādētāju un zobu birsti...jā, un pasi. Galvenais - neaizmirst pasi!!!!

Tā arī neatnāca tas pērkons. Vispār neko nevar saprast.