Kurvjzieža kontemplācijas

Nekad īsti neesmu sapratusi, kas nosaka simpātijas starp pieaugušajiem un bērniem. Pieaugušo starpā ir vienkāršāk - vienmēr var paanalizēt un atrast kādus kritērijus - piemēram, interešu kopību/atšķirīgumu, seksuālo pievilcību, noteikta dzīves modeļa un pasaules uztveres vilinājumu un vēl visu ko. Bērni - tāpat vien, tāpēc, ka maziņi - man paši par sevi nav nekādu sajūsmu raisījuši. Pilnīgi noteikti neesmu no tām, kas sāk neapturami dūdot un gudzināt, ieraudzījušas kādu sīkuli.
Un tomēr - ir bērni, kuri mani valdzina kā personības, neatkarīgi no tā, kādu vecumu viņiem gadījies sasniegt. Piemēram, mazā K, manuprāt, jau nedēļu pēc piedzimšanas, brēca un čurāja pamperos ar tik viltīgu skatienu, ka es skaidri zināju - mēs sapratīsimies. Un tas, ka visu viņas septiņgadīgo mūžu mēs satiekoties neviltotā sajūsmā metamies viena otras apskāvienos, man šķiet pilnīgi likumsakarīgi.

Ir, protams, drusku traumējoši apzināties, ka esmu sākusi rakstīt tik sasodīti sūdīgi, ka dažs lecīgs sīkpirdis atļaujas mani pasūtīt apaugļoties. Teju vai lūpu uzmest gribējās, salvetītē iešņaukt, iebrēkties: Pats, cūka, šitāds!!!" ...Bet neba nu tam vien esmu pāri tikusi! Kā nekā - 11 gadi pedagoģiskā darba pieredzes, tas jums nav vis spaidīties pa japīšu tusiņiem un briedēt savas neatkārtojamās, bohēmiski neirastēniskās personības šarmu, - gadījušies arī krutāki uzbraucieni, teikšu, kā ir.

Un racoon ir pilnīgi taisnība - rakstu garlaicīgi, aizvien garlaicīgāk un nebūt ar to nelepojos. Un Jums visiem ir tiesības mani nelasīt. Bet katrs nākamais, kurš gribēs man to aizrādīt vai demonstrēt psihoanalītiķa iemaņas, saistot manu blogu ar manu vecumu, auglību, fiziskajiem defektiem vai seksuālo aktivitāti, arī saņems kādus ieteikumus. Iespējams,  - vēl mazāk glaimojošus.