Kurvjzieža kontemplācijas

Nežēlīgs sals mani ik pa brīdim izdzen no neapkurinātā dzīvokļa. Man tomēr ir ierobežots skaits džemperu, ko var savilkt mugurā. Es zinu, ka tie, no kuriem atkarīga apkures pieslēgšana, nokļūs ellē - turklāt tās aukstākajā priekškambarī - taču sīkais prieciņš no atriebīgajām fantāzijām nekompensē ikrīta, ikvakara šausmas, kad esmu spiesta izģērbties vai izlēkt no segapakšas.

Kad ir auksti, es ar prieku lasu un pārlasu grāmatas, kuras rakstījuši dienvidnieki. Vai vismaz skaudības pārņemti ziemeļnieki, kuri raksta par dienvidiem. Lasu un sajūtu, kā saules izdedzināta zāle čaukst zem kājām, kā uz kaila pleca nožūst sviedru lāsīte, kā šifona stērbele noplīvo gar augšstilbu. Ietinos ciešāk segā, iepilinu degunā vēl kādu mentola vai eikalipta eļļas porciju, noriju malciņu groka un lasu tālāk.

Kad lasīju Apdaika "Brazīliju", iedomājos, ka mani jau otrreiz pārsteidz spēja identificēties ar viņa sievišķajām varonēm. Nē, manī nav nekā no Izabellas - ne pieredzē, ne raksturā, apžēliņ, tas meitietis ir pilnīgi atšķirīgs no manis! Taču es viņu saprotu. Arī situācijās, kad pati būtu rīkojusies citādi. Tāpat kā sapratu jebkuru no Īstvikas raganām, kad lasīju romānu - par filmu to gluži nevaru teikt.
Vairums rakstošo vīriešu attēlo sievietes kaut kā dikti atsvešināti, tā kā no malas. Viņas ir tikai ainavas sastāvdaļas vai sadzīves iekārtas - pat tad, ja nemitīgi ģenerē emocijas un vārdu plūdus. Un es lasu, lasu, bet nespēju to būtni atšķirt no manekena vai ieslēgta televizora. Apdaika sievietes ir dzīvas. Miesīgas, asiņojošas un saprotamas. Reveranss viņam par to.