Kurvjzieža kontemplācijas

Kad lasīju Apdaika "Brazīliju", iedomājos, ka mani jau otrreiz pārsteidz spēja identificēties ar viņa sievišķajām varonēm. Nē, manī nav nekā no Izabellas - ne pieredzē, ne raksturā, apžēliņ, tas meitietis ir pilnīgi atšķirīgs no manis! Taču es viņu saprotu. Arī situācijās, kad pati būtu rīkojusies citādi. Tāpat kā sapratu jebkuru no Īstvikas raganām, kad lasīju romānu - par filmu to gluži nevaru teikt.
Vairums rakstošo vīriešu attēlo sievietes kaut kā dikti atsvešināti, tā kā no malas. Viņas ir tikai ainavas sastāvdaļas vai sadzīves iekārtas - pat tad, ja nemitīgi ģenerē emocijas un vārdu plūdus. Un es lasu, lasu, bet nespēju to būtni atšķirt no manekena vai ieslēgta televizora. Apdaika sievietes ir dzīvas. Miesīgas, asiņojošas un saprotamas. Reveranss viņam par to.