Kurvjzieža kontemplācijas

Un tad pienāk kāds rīts, kad tu sastingsti un nodrebi maiguma pārpilnībā. Azotē burzās mīļuma kamols, gaišs un dzidrs, kuru katru mirkli eksplodēt gatavs. Tik daudz smieklu, tik daudz glāstošu pieskārienu tevī iekšā, ka balss dreb un pirkstu gali dreb un nezini, kur likties.
Es iešu pie Tevis par vēja zvaniņu šķindēt.
Es iešu pie Tevis par naivu un pūkainu trusīti būrī, par zelta zivtiņu stikla burkā, par egli aiz loga, par strazdu uz zara.

Tik ilgi neesmu rakstījusi neko par vīriešiem, ka varētu iedomāties, ka viņi mani vairs neinteresē. Nav tiesa! Pētījumi turpinās. Izpētes objektu tiesības pilnībā ievērotas, un, ja kāds no viņiem redzēts vēlā vakarā bārā, notraušam skopu asariņu, vienā malkā izdzeram 200gramīgu šņabja glāzi un sakām bārmenim: "Eh, vecīt, kādas visas viņas ir maitas!" - tad tā NAV mana vaina. Visticamāk.

( ... tālāk ... )
:)

Ai, un atkal viņi visi mani aizmirsuši.:((((

Iešu ārā, steidzīgi apēdīšu vientuļus salātus. Elegantas pusdienas, kurās ietilptu sasmalcinātos valriekstos apviļāts fetas siers, piparots lečo, rīsi kari mērcē ar ananasu gabaliņiem, piesātināts sauss sarkanvīns un interesanta, asprātīga vīrieša sabiedrība, šodien nav dabūjamas.:(

Nez kāpēc glupi sievišķi mani kaitina vairāk nekā glupi vīrišķi...