Kurvjzieža kontemplācijas

Un tad pienāk kāds rīts, kad tu sastingsti un nodrebi maiguma pārpilnībā. Azotē burzās mīļuma kamols, gaišs un dzidrs, kuru katru mirkli eksplodēt gatavs. Tik daudz smieklu, tik daudz glāstošu pieskārienu tevī iekšā, ka balss dreb un pirkstu gali dreb un nezini, kur likties.
Es iešu pie Tevis par vēja zvaniņu šķindēt.
Es iešu pie Tevis par naivu un pūkainu trusīti būrī, par zelta zivtiņu stikla burkā, par egli aiz loga, par strazdu uz zara.