Kurvjzieža kontemplācijas

Katra diena ir milzīga mozaīka. Puzle, vārdu sakot. Ļoti reti gadās tādas, ko izdodas salikt harmoniskā, jēdzīgā bildītē. Vairumā gadījumu - pa vidu mētājas kaut kādi lieli darba fragmenti, fonā vīd pusstunda ar dažiem teikumiem laba drauga, dažas rindkopas, izlasītas kādā grāmatā, pārītis pilnīgi neatkarīgu ainavu, divas, trīs it kā sakarīgas domas, uz kurām skaties un nevari atrast, kur piestiprināt. Nujā, un tad pašā vakarā atnāk kāda mīļa SMS, kuru tu iespraud centrā, un pusducis sajūtu tai it loģiski sakārtojas apkārt, un diena varētu būt galā, bet nezkāpēc liekas, ka centram vajadzētu būt citur. Un ka tā bildīte nebūt neizskatās tāda, kādu tu no rīta biji nojautusi, milzīgajā fragmentiņu kaudzē vērdamās.

Jā, nu kad man kāds mēģinās nākamreiz piedēvēt žultainību vai vīriešnīšanu, es noteikti ieteikšu palasīties šo:
http://www.apollo.lv/portal/articles/26483

Bija jau nojausma, ka pasaulē nav nekā briesmīgāka par aizkaitinātu sievišķi.:)

Nemīlētas sievietes kļūst plēsīgas un tramīgas.

jā, un kas notiek ar nemīlētiem vīriešiem? Man allažiņ licies, ka viņi ir vienkārši tramīgi, drusku nervozi un tādi kā iestāvējušies, bet ne plēsīgi. Bet es jau dikti maz zinu par tādiem. Kā liekas Jums?

Ēšana ir garlaicīgākā no izpriecām, tāpēc apetītes pamošanās man allažiņ ir signāls, ka manā dzīvē ir palicis pārāk maz aizrautības. Ja es īsteni un no sirds dzīvoju, tad es plandu apkārt, acis spīdinādama, un tikai, vēlu vakarā lēkšojot augšup pa kāpnēm, jūtu noreibstam galvu un attopos, ka vienīgā ēdienreize bijusi bundžiņa jogurta rīta agrumā. Siltās un laimīgās vasaras dienās, es vispār varētu dzīvot kā trusītis - lēkādama, mīlēdama un pa reizei noskramšķinādama salātlapu.
Savukārt bezgaršīga ikdiena un auksts laiks pārvērš mani lēnīgā, rijīgā kunkucī. Iedomājieties 150 X 150 cm lielu atlasa spilvenu ar koķetiem pušķīšiem stūros, kas cienīgi pārvietojas pa biroju, gremo šokolādi un mēģina blisināt acis. Tā ir mana nākotne, ja es nesaņemšos.:(((