Kurvjzieža kontemplācijas

Ēšana ir garlaicīgākā no izpriecām, tāpēc apetītes pamošanās man allažiņ ir signāls, ka manā dzīvē ir palicis pārāk maz aizrautības. Ja es īsteni un no sirds dzīvoju, tad es plandu apkārt, acis spīdinādama, un tikai, vēlu vakarā lēkšojot augšup pa kāpnēm, jūtu noreibstam galvu un attopos, ka vienīgā ēdienreize bijusi bundžiņa jogurta rīta agrumā. Siltās un laimīgās vasaras dienās, es vispār varētu dzīvot kā trusītis - lēkādama, mīlēdama un pa reizei noskramšķinādama salātlapu.
Savukārt bezgaršīga ikdiena un auksts laiks pārvērš mani lēnīgā, rijīgā kunkucī. Iedomājieties 150 X 150 cm lielu atlasa spilvenu ar koķetiem pušķīšiem stūros, kas cienīgi pārvietojas pa biroju, gremo šokolādi un mēģina blisināt acis. Tā ir mana nākotne, ja es nesaņemšos.:(((