Kurvjzieža kontemplācijas

Jāatzīstas, ka snorke-s izplatītās ziņas par manām precībām ir mazliet pārsteidzīgas.
Nu, labi - man gadījās saņemt bildinājumu.
Nu, labi - man pat gadījās uz to atbildēt ar "Oui, oui, oui!" - jo ko gan citu spēj pateikt uz rokām nēsāta sieviete oleandru smaržas apdvestā, cikāžu piedziedātā zvaigžņu apmirdzētas Vidusjūras piekrastē.
Nu, labi - es slepus notraucu sāļi sūru asariņu, mādama kādam ardievas no vilciena Corte - Bastia loga.
Bet tas arī viss. Es nepaliku tur - starp palmām, oleandriem, hibiskiem un glicīnijām. Es nepaliku pie saules, jūras un kalniem, kuros pa klintsbluķiem lēkā govis un aitas, zvaniņus šķindinādamas. Es atgriezos šeit - pelēkā, slapjā un vēsā pilsētā, pie apnikuša darba un dažiem mīļiem draugiem.
Kādu laiciņu es modīšos ar mūžseno jautājumu: "kā būtu, ja...?"
Tad pāries.
Vienmēr pāriet.


Si tu t'appelles mélancolie...

Jā, un, starp citu, snorke ceļojuma ceturtajā dienā savaldzināja Felīči un gandrīz palika dzīvot mazā kalnu namiņā, kur viņai nāktos ķemmēt ēzeļus, slaukt kazas un baltā priekšautiņā iznēsāt viesiem vīnu.
Diemžēl izšķirošajā brīdī atskanēja bērna kliedziens: "Mammu, pasaki, lūdzu, tūlīt pat pasaki, ka tas bija joks!!!!"
Un viņa pateica.
Un aizgāja tālāk. Lejup no kalna. Uz pilsētu. Rietēja saule.