Sapnī man rādījās plūdi. Apakšējos stāvos dzirdami skalojās ūdens, uz griestiem izplūda lieli tumši plankumi, pa sienām tecēja straumītes. Es, uzrāpusies uz krēsla, stāvēju pie grāmatplaukta un steidzīgi rāvu no tā ārā grāmatas ar zīmīgiem nosaukumiem: "Plūdi", "Lieti nāk", "Dzīvais ūdens", "Pārpildītais šķirsts"... Mani vadīja nesatricināma un nepamatojama pārliecība, ka tieši grāmatas ir pie vainas.
Tās vienmēr ir pie vainas.
Viss pāriet, viss - pat lietus. Tikai tad jau ir par vēlu, un visas labās, mīļās ziņas jau Pērkons nospēris, tās sastingušas gaisā, sastingušas radioviļņos, kā mazi balti, sačokurojušies līķīši...
Akūta nepieciešamība pēc brendija. Un vienas SMS. Ar "Jā" vai "Nē".
Iepirkt puķainu šifonu, sazvanīt šuvēju, ieplānot kleitu, vēl skaistāku kā tā Ungaro modelētā, kas maksā divas manas mēneša algas, tikai padsmit reizes lētāku, uzlaikot 47 saulesbrilles, atklāt, ka nevienām no tām nav tik skaisti un tik sarkani rāmīši, kādus es gribu, izlemt, ka nedzeršu brendiju, bet iešu mājās uzcept puķukāpostus sviestā, nopirkt mazu, draņķīgu somiņu, skumji murmināt :"lietus, lietus, lietus...un es joprojām neesmu tik slaida kā pagājušovasar", nolemt puķukāpostus ēst neceptus, bez kāda lēmuma apēst kilogramu zemeņu, pielabot manikīru, izdzert kafiju...
Nujā, būtu pavasaris - gaidītu vasaru.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
