Kurvjzieža kontemplācijas

Un man gribas domāt, ka mēs visi esam solidāri kā ļaudis, kas pārcieš Nežēlīgo 2004.gada Latvijas Bezsaules Vasaru. Tā kā zemestrīces sekas, kā epidēmiju, karantīnu, trimdu. Īdēdami, smiedami, mierinādami un uzmundrinādami cits citu, kā nu protam. Var samierināties un pajokot pat par laika ziņām, kas optimistiski vēsta, ka parīt, iespējams, būs siltāks - virs 20 grādiem, zinies ko - tikai, protams, ļoti lietains, savukārt rīt varbūt būs tā diena, kad nelīs...nu, vismaz dažas stundas.
Ai, laikam pat es būšu samierinājusies. Arī ar bālo ādu, mūžīgo salšanu un ziemīgo neandertālietes apetīti.
Un tagad es narcistiski patīksmināšos šeit par savu sarkano Parīzes šallīti uz pleciem un melnajām zeķu mežģīnēm zem kleitas. Jo citādi jau neviens cits par to neuzzinās.

Tu esi mana rozīņu sauja, iekaisīta milzīgā nedarūgušas mīklas abrā.

Runā, ka pasaulē ir cilvēki, kuri vienmēr spēj ar šujmašīnu nošūt taisnu vīli, kuri ikreiz ar lineālu novelk taisnu līniju, kuriem uz darbagalda allažiņ ir kārtība, kuri nekad nepazaudē sagatavotus dokumentus, kuri vienādiņ ir laikus aizpildījuši un iesnieguši ienākumu deklarācijas, kuri nečukst rupjus krievu lamuvārdus, trešo reizi aizpildīdami elektroniski nosūtāma dokumenta datnes rekvizītus...
Ja Jūs tiešām eksistējat, piedodiet, lūdzu, man, apjukušajai Brauna kustībai, ka es te tagad daru Jūsu darbu!