Kurvjzieža kontemplācijas

Ir briizhi, kad tu vari aiziet tuksnesii. Un tajaa nav vientuliibas. Pasaule ir kopaa ar tevi, tu pati esi pilnasiniiga un bagaata, vari uzsmaidiit kjirzakai, pasildiit plecus saulee, sajust smilshu graudus starp kaaju pirkstiem. Un nevajag neko. Nevienu. Viss ir.

Un tu vari pamosties blakus otram siltam, mieriigi elpojosham kjermenim, pieglausties tam un peekshnji saprast, ka esi absoluuti vientulja, izmisiigi vientulja, kaa celjmalaa nosviests ziidainis, uz kura breecieniem neviens taa arii neatsauksies. Tev nav par ko raudaat, blakus guloshais kjermenis, iespeejams, driiz reagjees uz tavu klaatbuutni ar apskaavienu vai samiiljojienu, bet tam nav noziimes, taa ir gandriiz refleksiiva darbiiba, un tev patiesiibaa nav nekaadas daljas gar sho svesho pasauli ar visiem taas rinjkjojumiem un viss, kas atrodas aarpus tavas aadas tiiri labi var iztikt arii bez tevis. Un tad tu bezspeeciigi saproti, kas ir vientuliiba. Un ljoti, ljoti vajag kaadu. Vai kaut ko. kas, protams, nav iespeejams.