Kad es skatos spogulī, es mierinu sevi: nekas, pāries, dārgā, tā ir ziema un nogurums, un nepatikšanas, un veģetoneiroze... tas viss pāries, būsi atkal iedegusi, šmauga un sprigana, tāpat kā pērnvasar, kā aizpērno, tāda pati kā toreiz Parīzē, sarkanajā kleitā pie Sēnas, tāda pati kā Korsikā, kalnos, tikpat jauna, tikpat smejoša, tikpat spožām acīm...Un tad man uznāk bailes, ka ar katru mirstošo šūna es kļūstu citāda, un ka es jau esmu pilnīgi cita, un ka var gadīties, ka es vairs nekad nespēšu būt tik un tāda...
- fedrsTās, kuras nezin tik sarežģītu vārdu kā veģetoneiroze no tās necieš. ;)
- amalijaCieš gan:)