Kurvjzieža kontemplācijas

krii

10.9.18 10:51

Nesaprotu (un droši vien jāatzīst - šīs nesapratnes dēļ klusībā nosodu) cilvēkus, kuri pie katras ziņas par garo distanču skriešanu - piem., Igaunijas prezidentes veiksmīgā pusmaratona - steidz žultaini ievemt iekomentēt kaut ko par skriešanas kaitīgumu.
Tās ir bailes tikt nosodītam par savu tizlumu nesportiskumu? Neviena nelūgta taisnošanās, ka "es negribu zināt par tiem, kuri skrien, jo es neskrienu, un es neskrienu nevis tāpēc, ka slinkums, bet tāpēc, ka kaitīgi, un katra ziņa par tiem, kuri skrien, man šķiet uzbrukums un centiens mani vardarbīgi izgrūst uz pusmaratona, nē, maratona trases, kur es noteikti, asinis vemdams, nosprāgšu, jā, to jūs, maitas, visi gribat, jau sākot no bērnības, no brutālā fizenes učuka, kurš ieņirdza par visiem, kuri krosā vilkās pēdējie..."?

Kaut kas tāds, jā?

• 14 raksta
• ir doma

• zvirbuleens

  10.9.18 12:14

  

  Jā, kaut kā tā. Slinkums ir tāds apzīmējums ar man negatīvu pieskaņu, ko es aizstāju ar "man to nevajag". Un tad man ir pilnīgi pieņemami, ka, piemēram, viņa noskrēja pusmaratonu un ka es par to pat neko nezināju. Un ka abus kādi nosoda, un vēl kādi nosoda nosodītājus utt., utjpr.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    10.9.18 12:23

    

    OK, es saprotu un tolerēju, ka var būt vienalga, var nepamanīt, var vienaldzīgi paraustīt plecus utt.
    
    Mani bišķi besī tas, ka tie ar zaļajām vīnogām nevis klusēdami paiet garām, bet skaļi un aktīvi tiražē muļķīgo mītu par skriešanas kaitīgumu un tādējādi, iespējams, attur no pamēģināšanas kādu, kurš svārstās un būtu gatavs sākt regulāri skriet un kuram tas varētu ļoti daudz dot veselības uzlabošanā un dzīvesprieka vairošanā.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais