Kurvjzieža kontemplācijas

Man ļoti patīk, ka ilgāku laiku pieturas saulainas dienas, un var ieelpot mazliet gaismas. Man patīk Ričmonda sajūsmas kviecieni, kad viņš vārtās sniegā un to šņauc.
Nelielu cerību raisa austošā gaisma starp septiņiem un astoņiem rītā. Arī tas, ka mājup no darba nav jāiet tumsā.
Tomēr esmu ļoti, ļoti nogurusi no garajiem, melnajiem vakariem, no aukstuma, no daudzajām apģērbu kārtām, no tipināšanas pa ledaini sniegainajām ietvēm, no tā, ka nemitīgi nāk miegs un nav spēka, no tā, kā sausajā gaisā sprakšķēdami izkalst mati un āda.
Jāmēģina turpināt izdzīvot. Vēl mēnesis? Pusotra? Pēc diviem mēnešiem taču būs labāk? Vai vismaz - pēc divarpus, kā pagājušogad...