![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Esmu feministe, kopš esmu iemācījusies šo vārdu izrunāt. Bet vismaz pašreizējā dzīves posmā man mazāk par visu gribētos feminismu asociēt ar kašķīgām žēlabām no mūžīgā upura pozīcijas, vai ar vīriešu un bezpersoniskas "sistēmas" nosodīšanu.
Man feminisms ir pirmām kārtām par iespējami adekvātu pašrefleksiju;
par iespējām sievietēm kļūt stiprākām, foršākām, neatkarīgākām un mazāk dīcošām - tas ir vienīgais ceļš uz resursiem, ieskaitot vīriešu mīlestību un cieņu, starp citu (bet tam nevajadzētu būt vienīgajam, pat ne svarīgākajam resursam);
par solidaritāti bezjēdzīgas konkurences vietā - gan viena dzimuma īpatņu starpā, gan arī starp dzimumiem.
un vēl par daudz ko, ko atcerēšos uzskaitīt kādā citā brīdī.
Man feminisms ir pirmām kārtām par iespējami adekvātu pašrefleksiju;
par iespējām sievietēm kļūt stiprākām, foršākām, neatkarīgākām un mazāk dīcošām - tas ir vienīgais ceļš uz resursiem, ieskaitot vīriešu mīlestību un cieņu, starp citu (bet tam nevajadzētu būt vienīgajam, pat ne svarīgākajam resursam);
par solidaritāti bezjēdzīgas konkurences vietā - gan viena dzimuma īpatņu starpā, gan arī starp dzimumiem.
un vēl par daudz ko, ko atcerēšos uzskaitīt kādā citā brīdī.
2) dalījums viļnos man pēdējā laikā šķiet visai maznoderīgs un, haha, izplūdis, es pati to izvairos lietot, izņemot gadījumus, kad jānorāda, kuras idejas prevalēja noteiktā vēsturiskā periodā (bet arī tad iebilžu un paskaidrojumu klāsts apjomā var pārsniegt pamatvēstījumu).