Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ja salīdzinām šo, pašlaik promejošo, un iepriekšējo - jau tālu aizgājušo - gadu, tad tā vien šķiet, ka 2016. mani ik pa brīdim (jo sevišķi pirmajā trešdaļā) atspārdīja kā gopņiku banda, bet, kamēr es, zobus un asinis spļaudama, jau lēni rāpoju kapiņu virzienā, uzslēja atkal kājās un ielēja pilnu graņonku kaut kā uzmundrinoša, no kā, ja arī ne gluži debesis dimantos atmirdz, tad vismaz brūces aizvelkas un siltums kuņģī & dvēselē tiek. Tāds brutāls viņš bija, bet savā ļoti īpašajā, nedaudz alternatīvajā veidā - pat lāga čoms.
Savukārt, 2017. pa zobiem nemauca un pa saulīti nespēra. Visam ļāva notikt samērā rātni. Tik vien kā ik pa brīdim iespļāva kafijā, apčurāja kājslauķi, vai izrāva ķeblīti no pakaļas apakšas. Šad un tad svieda pa konfektei - visbiežāk ar tādu aprēķinu, lai es nenoķertu.
Bet dažas es tomēr noķēru.
Paldies, 2017.
Es zinu, ka Tev vēl ir desmit dienas, kurās mani vari gan atspārdīt, gan arī to spirta glāzi ar gurķīti iedot. Gan arī - kā parasti - mazliet melanholijas, brītiņu prieka un pie zābaka pielipušu sūdu, lai izlaisties negribētu.
Powered by Sviesta Ciba