Kurvjzieža kontemplācijas

1. Olīvkoks ir gandrīz pavisam lisijs. Neizsakāmi ciešu par to, ka, spriežot pēc visa, pusotra gada laikā būšu nobendējusi radību, kura bez manis varētu dzīvot savus 1500 gadus, bēdu nezinot.
Iespējams, viņš grib lielāku podu - rudenī noslinkoju pārstādīt, tagad, miera periodā, baidos.
Rasinu pēdēja laikā cītīgi. Substrātu neiekaltēju, cenšos nepārlaistīt.
Ko darīt? Ierakt zem viņa saknēm nevainīgu jaunavu? Laistīt vienradža asinīm?
Esmu izmisumā.

2. Viens no mirtēniem neizskatās labi. Apgriezu nokaltušos zariņus, atklājās bēdīga aina.
Jāpiezīmē, ka abas mirtes laistu, rasinu un vēdinu pilnīgi vienādi. Novietojums uz palodzes identisks. Tomēr viena kuplo, otra - nīkst.
Dzīvo būtņu neizprotamā daba...

3. No lauru pudura pagājušās vasaras kaitēkļu uzbrukumu pārcietusi apmēram trešā daļa.
Apgriežu, rasinu utt., bet šie turpina dvašot melanholiju.
Ja neatradīšu kādu risinājumu, pavasari nesagaidīs arī viņi.